Lielākā daļa valsts uzņēmumu valžu un padomju locekļu arvien ir bez konkursa ielikti partiju pārstāvji. Gadu gadiem koptajai politiskajai «kultūrai» ļaujas arī jaunpienācējs valdībā _Jaunais laiks_, no kura ielikteņiem visneglītāk izskatās Olafs Pulks Rīgas brīvostas valdē, kas kompetenci ostu lietās iznāk esam ieguvis kā žurnālists, pēc tam kā Rīgas domes deputāts.
Taču nebūtu taisnīgi secināt, ka, redz, nekas nav mainījies. Nepilnu divu mēnešu laikā, kopš Latvijā ir Valda Dombrovska (JL) valdība, patiesībā notikušas pirms tam neiedomājamas pārmaiņas. Jau valdības apstiprināšanas dienā - 13.martā - Saeima pieņēma lēmumu radikāli samazināt gan valsts uzņēmumu padomju skaitu, gan locekļu skaitu atlikušajās, gan to atalgojumu, bet aprīļa beigās - būtiski ierobežot atalgojumu gan šādu uzņēmumu, gan to meitasuzņēmumu valžu locekļiem. Turklāt valdība samazinājusi algas arī ministriem, kas ietaupītās naudas izteiksmē nav jūtamākais, taču valdības īstenotā taupīšanas režīma ticamībai ļoti nepieciešams lēmums. (Salīdziniet ar Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības dižāko taupības pasākumu - janvārī ar lielu troksni izsludināto valdības atalgojuma fonda samazināšanu par nieka 15 procentiem, kas februārī beidzās ar lēmumu neko nesamazināt.)
Cik tas ir nopietni un sistēmas «nierēm taukos» sāpīgi, varbūt vislabāk parāda Šlesera puisīšu Jāņa Maršāna (Latvijas Gaisa satiksmes valdes priekšsēdētājs), Laura Dripes (Latvijas Valsts radio un televīzijas centra vadītājs) un Ivara Kraukļa (Latvijas pasta priekšnieks) aiziešana no amatiem, kad jau pirmītējo apmēram sešu tūkstošu latu mēnešalga tiem samazināta gandrīz divkārt. (Bet varbūt šie pošas treknākai dzīvei Rīgas domē, ja tur sāktu valdīt viņu buldozeriskais krusttēvs?)
Prasīt uz rāvienu mainīt Latvijas politikas vecmeistaru attieksmi pret valsti kā privātu barotni varbūt būtu naivi. Tāpēc premjerministra partijas pārstāvju iesaistīšanos dalāmo amatu nomenklatūrā varbūt var skaidrot kā «pragmatisku» nevēlēšanos ne sākt karu ar pārējām koalīcijas partijām, kad prioritāte ir budžeta grozījumi, ne arī atstāt lielos valsts uzņēmumus pilnīgā šo partneru ziņā. Tomēr varējām no tās gaidīt vismaz priekšzīmi savu pārstāvju izvēlē arī pēc profesionālās kompetences, nevis tikai partejiskās piederības. Bet valdības līdz šim paveikto varam uzskatīt tikai par pirmajiem soļiem valsts pārvaldes brikšņu tīrīšanā un prasīt turpināt iesākto.