Pēc kārtējām opozīcijas bruņoto vienību neveiksmēm Lībijas frontē notikušas izmaiņas, kas var iezīmēt jauna kauju posma sākumu. Ir skaidrs, ka bez atbilstīga apbruņojuma un koalīcijas atbalsta, pirmām kārtām jau NATO, kas ceturtdien pilnībā pārņēma vadību pār starptautiskās koalīcijas militāro operāciju Lībijā, 40 gadus Lībijā valdījušā diktatora Muammara Kadāfi armija var dot ļoti nopietnu triecienu opozīcijai.
Jau tā Kadāfi uzticamie spēki atkal ir spējuši visai ievērojami pietuvoties galvenajam opozīcijas centram - Bengāzī pilsētai. Tā kā beidzamos panākumus profesionālajai armijai izdevās gūt apstākļos, kad veselu dienu klusumu ievēroja sabiedroto aviācija, jādomā, ka arī koalīcijai ir viela pārdomām.
Turklāt vajadzētu ņemt vērā, ka gaisa spēku turpmāku izmantošanu varētu apgrūtināt jaunā taktika, pie kādas ķērušies pulkveža Kadāfi atbalstītāji. Viņi, līdzīgi opozīcijai, sasēdušies apvidus automašīnās, novietojuši tajās ložmetējus un zenītiekārtas un atdarina savu pretinieku karošanas veidu. Ir grūti pateikt, kā lidotāji spēj atrast atšķirību starp abu pušu karotājiem. Tas neapšaubāmi liek domāt par pašu neērtāko jautājumu, kuram visā Lībijas notikumu gaitā apzināti mesti lielāki un mazāki līkumi. Proti, vai starptautiskajai koalīcijai vispār ir pa spēkam īstenot savu mērķi - nosargāt civiliedzīvotājus no Kadāfi spēku uzbrukuma bez iesaistīšanās sauszemes operācijās.
Ir pilnīgi saprotami, ka no šāda soļa koalīcijas valstis cenšas un arī centīsies izvairīties, taču nav zināms, kā tādā gadījumā izdosies panākt karadarbības izbeigšanu. Ja to izdosies izdarīt, teiksim, jau rīt, kas tādā gadījumā notiks abās Lībijas daļās - rietumos un austrumos? Kas notiks ar Kadāfi, par kura gāšanas nepieciešamību faktiski vienojusies koalīcija? Vai tas nenozīmēs Lībijas diktatora triumfu un pilnīgu Rietumu izgāšanos?
Tradicionālie kritiķi, kā jau allaž, aizrāda, ka nav bijis nepieciešamības bāzt savu degunu Lībijā - ne tur ko var saprast, ne arī demokrātiju ieviest.
Taisnība ir Valdim Zatleram, kas aizvakar lekcijā ASV Džordžtaunas Universitātē norādījis, ka arī Latvija nevar aukstasinīgi noraudzīties uz civiliedzīvotāju nogalināšanu, un piebildis, ka tikai Lībijas tautas ziņā ir lemt savu nākotni. Divi neapstrīdami apgalvojumi, kas tomēr prasās pēc atgādinājuma, ka bez koalīcijas sāktajiem gaisa uzbrukumiem nebija iespējams nobremzēt neapbruņotu cilvēku slaktiņu. Bet pašlaik situācija, par nelaimi, ir tāda, ka ar Lībijas tautas spēkiem vien ir par maz, lai patstāvīgi rīkotos labākas nākotnes veidošanā.
Koalīcijas valstu vadītājus būtu grūti apskaust, jo viņiem jāizlemj, kā palīdzēt Lībijai bez dziļas iesaistīšanās pilsoņkarā.