Kultūras vai dabas pieminekļa nonākšana privātīpašumā arvien ir, kā tautā saka, koks ar diviem galiem. Ja īpašnieks ir pietiekami turīgs un apņēmīgs, rezultāts var būt pieminekļa atjaunošana, varbūt pat paglābšana no iznīcības, kas nepārprotami pozitīvi vērtējams no sabiedrības interešu viedokļa. Problēmas rodas tad, kad privātais īpašnieks nolemj ierobežot sabiedrības piekļuvi objektam vai arī vēlas par apskati iekasēt naudu. Ņemot vērā, ka gan vēstures, gan jo īpaši dabas pieminekļus sabiedrība instinktīvi uztver kā visas tautas īpašumu, apskatīt gribētāju sašutums ir garantēts. Te jāsaka, ka apelēšana pie objekta tautas mantojuma statusa ir emocionāli saprotama, bet juridiski bezcerīga - virkne, piemēram, mākslas darbu, kurus kāda nācija, sākot ar grieķiem, beidzot ar ķīniešiem, uzskata par nacionālo vērtību, atrodas privātās kolekcijās, un, ja vien iegāde notikusi likumīgi, īpašnieks ir noteicējs par tiem.
Sarežģīta situācija ir arī tad, kad privātais īpašnieks ir pārvērtējis savas finanšu iespējas un ar pieminekli nekas produktīvs netiek darīts. Tomēr arī šī situācija nav specifiska Latvijai. Virknei arhitektūras pieminekļu Lielbritānijā un Francijā to īpašnieku mantinieki saskārās ar problēmu, ka pilis, muižas utt. saviem līdzekļiem uzturēt nevar - nācās dzimtas ligzdas vai nu pārvērst par muzejiem, lai cik tas būtu neērti un mazliet pazemojoši, vai pārdot. Citiem vārdiem sakot, arī īpašniekiem jāsaprot, ka sentimentāla pieķeršanās, mantojuma statuss vēl nenozīmē, ka īpašums viņiem pienākas «pēc definīcijas». Īpašums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums.