Maikla Berija loma Beilam atnesusi kritiķu atzinību un trešo Oskara nomināciju viņa karjerā. Par aktiera spilgto talantu un apbrīnojamajām hameleona spējām liecina arī iepriekš tapušās filmas Amerikāņu psiho (2000), Mehāniķis (2004), Kristofera Nolana triloģija Betmens (2005, 2008, 2012), Cīnītājs (2010), par kuru aktieris saņēma Oskara balvu, un Amerikāņu afēra (2013). Intervijā, kas tapusi viesnīcā Four Seasons Losandželosā*, aktieris stāsta par filmas Gadsimta likme tapšanas aizkulisēm un izaicinājumiem.
Kas iesākumā pamudināja piedalīties filmā Gadsimta likme?
Mani sajūsmināja režisora Ādama Makeja apsēstība ar filmu. Es runāju ar viņu pa telefonu, un tas, cik aizrāvies, šausmu pārņemts, saniknots un humora pilns viņš vienlaikus izklausījās, bija lipīgi.
Pastāstiet par savu lomu un tās prototipu.
Maiks Berijs ir ļoti, ļoti interesants cilvēks. Viņš bija pirmais, kurš pacēla roku un pavēstīja, ka notiks ASV mājokļu tirgus sabrukums, kā arī precīzi prognozēja, tieši kad tas gaidāms. Es patiešām ticu, ka skaitļi ir Berija patiesā kaislība. Ziniet, viņš reizēm neguļ vairākas dienas pēc kārtas, tikai analizē tirgus rādītājus. Darbs viņam nav tikai naudas pelnīšana. Tas viņu atšķir no tik daudziem Volstrītas tipiem.
Es saprotu, ka viņš pats arī parādās filmā?
Pavisam īsu brīdi. Ir epizode, kurā aktiera Treisija Letsa attēlotais varonis ienāk birojā. Maiks ir viens no darbiniekiem, kas runā pa telefonu un kuram viņš paiet garām.
Vai satikāt viņu pirms filmēšanas?
Aizbraucu pie Maika uz Ziemeļkaliforniju. Mums bija saplānota diena ar pārtraukumiem pusdienām un citām darbībām, bet mēs apsēdāmies... Es nezinu, cik bija pulkstenis, - pusdeviņi rītā? Nepiecēlāmies no krēsliem kādas deviņas stundas. Tā bija ļoti aizraujoša saruna, viena no interesantākajām, kāda man jebkad bijusi.
Kā jūs gatavojāties lomai?
Ir brīnišķīgi, ja tev ir iespēja pētīt cilvēkus, neriskējot, ka viņi izsauks policiju un ziņos, ka viņus izspiego (smejas)... Ārkārtīgi daudz guvu no brīžiem, ko pavadīju kopā ar Maiku. Domāju arī par viņa fizisko veidolu. Viņš ir būdīgs čalis - savulaik bijis svarcēlājs, tāpēc mēģināju to atdarināt, tāpat izveidot atbilstošu matu griezumu, iemācīties grupas Pantera bungu partiju dziesmai By Demons Be Driven... Tas bija gana svarīgi.
Jūs pieminējāt režisoru Ādamu Makeju kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc piekritāt filmēties. Taču, zinot par viņa darbošanos komēdijas žanrā, varētu likties, ka viņš ir pēdējais režisors, kas piemērots šim darbam.
Manuprāt, tāda reakcija bija vairākumam cilvēku. Taču, aprunājoties ar Ādamu, tu saproti, jā, viņš ir cilvēks ar ļoti asu prātu, turklāt patiesi aizrāvies ar šo tēmu... Šī aizrautība bija pirmais, kas saistīja manu uzmanību, un tā ir obligāta vienmēr. Šis cilvēks nemūžam neuztaisīs klišejisku filmu par Volstrītu. Viņš to izveidos neticami izklaidējošu, tādu, kādu nebūsiet gaidījuši. Manuprāt, cilvēkus visvairāk pārsteigs, cik veikli viņš spējis izlavierēt starp humoru un izklaidējošo, aizkustinošo un šausminošo. Viņš to paveic skaisti. Labāku režisoru nevarētu vēlēties.
Kāda jums šķita filmēšana?
Ļoti izolēta - kā redzat uz ekrāna. Biju tikai es, savas valstības karalis, šajā kabinetā, darot savu darbu. Ādams palaikam komandēja mani pa telefonu.
Jūs esat daļa no izcilā aktieru ansambļa uz ekrāna...
Kuru es tā arī nekad nesatiku (smejas)…
Pat ne mēģinājumos? Pat ne pirms filmēšanas sākuma?
Nē, ne reizi. Ne uz brīdi. Neesmu nevienu saticis. Neesmu ne ar vienu runājis (smejas). Mani filmēja pirmajā filmas uzņemšanas nedēļā, un es palūdzu frizieriem un grimētājiem vienkārši tā starp citu Breda Pita, Stīva Karela un Raiena Goslinga klātbūtnē ieminēties: «Vai pirmā nedēļa nebija pati labākā? Kāpēc vienmēr nevar iet kā pirmajā nedēļā?» (Smejas) Es nevienu nesatiku līdz nesenajai pirmizrādei.
Kāda bija sajūta, ieraugot filmu samontētu?
Man tā ārkārtīgi patika. Es tūlīt pat teicu: «Lūdzu, parādiet man to vēlreiz! Es tūlīt pat gribu to noskatīties vēlreiz!» Tā bija daudz aizraujošāka, izklaidējošāka, komiskāka un šausminošāka, nekā biju iztēlojies.
Filma izvirzījusies par vienu no vadošajām pretendentēm uz šīs sezonas kino balvām. Jūs jau iepriekš esat saņēmis augstus apbalvojumus. Ko jums tie nozīmē?
Ziniet, šie apbalvojumi ir patīkams kompliments, bet kurš gan zina, kādas brīnišķīgas aktiera īpašības liktas lietā filmas uzņemšanā? Vai tas ir izsakāms balvās? Reizēm jā. Reizēm nē. Taču es droši zinu vienu - ir jāmīl filmēšanās process. Vienmēr ir jābūt motivācijai: «Es gribu iedziļināties šajā varoni.» Ja līdztekus tam tu vēl saņem balvu? Fantastiski! Taču, ja tas ir vienīgais, kas tevi motivē, tu esi muļķis.
Kas bija lielākais izaicinājums, veidojot filmu?
Man ļoti patika Maiks, taču es negribēju radīt iespaidu, ka viņš ir varonis. Viņš ar mani bija tik pretimnākošs un laipns, ka sāku domāt: «Es negribu parādīt neko negatīvu, kas saistās ar šo čali.» Taču nevienā stāstā par kādu cilvēku nedrīkst trūkt negatīvā. Lai izstāstītu labu stāstu, tev ir jāapspiež vēlēšanās izskaistināt personāžu. Un Maiks to lieliski saprata. Viņš pats pateiktu: «Nē, es nebiju nekāds varonis...» Viņš tikai veica pretējas likmes. Tajā nav nekā varonīga. Taču man patīk tas, kā filma rotaļājas ar skatītāju, liekot noticēt, ka šie četri vīri ir varoņi. Viņi tādi nav. Volstrītas morālais klimats vienkārši ir tik apšaubāms, ka viņi tādi šķiet tikai tāpēc vien, ka stāsta patiesību.
Kas ir pats pārsteidzošākais, ko jūs uzzinājāt par ekonomisko krīzi?
Ka nekas nav tik sarežģīti, kā iedomājamies. Ka es neesmu tik dumjš, kā man pašam bija licies. Ka es būtībā saprotu par to visu daudz vairāk, nekā biju iedomājies... Es varbūt neorientējos saīsinājumos, es nepārzinu visus tos mulsinošos starptautiskos apzīmējumus. Taču iepazīstiniet mani ar visu ainu kopumā, iepazīstiniet mani ar sekām, un es visu pilnībā sapratīšu. Manuprāt, to pašu atklās lielākā daļa cilvēku. Lai saprastu šo filmu, nav visos sīkumos jāpārzina finanšu pasaule.
*Studijas Paramount Pictures publicitātes materiāls