Skolotājs nedrīkst būt nodevīgs. Otrkārt, jāpanāk sapratne. Es nekad neesmu skolēnu rājusi vai lamājusi. Esmu bārusies, bet ne nikni. Arī piezīmes es nerakstu - man tam nav laika. Līdz ar to mēs kļūstam draudzīgāki. Treškārt, jāmīl bērni. Liekas dīvaini, ka var mīlēt pilnīgi visus bērnus. Bet var,» tā par savu pieredzi stāsta Saldus 2. vidusskolas un†Saldus Vakara vidusskolas matemātikas skolotāja Skaidrīte Rozentāle. Skolā viņa jau strādā 42.†gadu.
Nedaudz vairāk nekā pusi no šī laika - 23 gadus - skolā strādā arī Rīgas Valsts†3.†ģimnāzijas angļu valodas un ķīmijas skolotāja Inta Augustāne. Sākotnēji viņa savu karjeru nav saistījusi ar klases telpu, taču tagad audzēkņi ir viņas iedvesma, kas mudina no rītiem celties. Skolēnus pievilt nedrīkst.
Abas pedagoģes šogad ieguvušas Latvijas Universitātes (LU) Skolotāju balvu. To piešķir, lai izceltu un atbalstītu tos Latvijas skolotājus, kas devuši ievērojamu ieguldījumu skolēnu sagatavošanā studijām LU. Taču pēc sarunas ar abām pedagoģēm droši var teikt - ievērojams ieguldījums no viņu darba ir visai sabiedrībai.
Skolotāja vārds nozīmīgs
S. Rozentāle jau bērnībā zinājusi, ka būs skolotāja - vienkārši paticis mācīties un mācīt citus. Pēc vidusskolas viņa nonāca skolā kā angļu valodas pedagoģe, taču pēc laika jaunā sieviete iestājusies LU fizmatos. Kādu laiku S. Rozentāle strādājusi arī Rīgā, taču pēcāk atgriezusies Saldū. Toreiz iedota klase, kurā bija 42 skolēni, pārsvarā zēni. Skolotāja smejas, ka tad tikusi galā varen labi, taču mūsdienās šādā situācijā muktu prom - mainoties sabiedrībai, mainījušies arī bērni. Viņi ir gudrāki un zinošāki, taču katram nepieciešama uzmanība, katrs ir jāieinteresē un visapkārt valda liels troksnis. Pa šo laiku krities arī skolotāja profesijas prestižs. S. Rozentāle gan nemāk skaidrot, kāpēc tā noticis, jo visapkārt viņai ir tik daudz izcilu skolotāju. Tāpēc arī par izteikto LU atzinību pārsteigums bijis liels. Pat vairākas reizes pārbaudījusi, vai viņu kāds neizjoko.
Lielāko gandarījumu S. Rozentālei dod bērnu panākumi, kuriem pat nav jābūt lieliem. Pietiek ar to, ka skolēnam izdodas uzlabot sekmes par pāris ballēm. Pedagoģe atgādina, ka tas, ko skolotājs bērniem saka, ir ārkārtīgi nozīmīgs. Kāds mūzikas skolotājs savulaik viņu pašu norājis, lai, stundā dziedot, beidz rūkt. Tas atstājis tādu iespaidu, ka vēl tagad skolotāja izvairās dziedāt. «Es viņu nevainoju, bet tomēr atceros,» piebilst S. Rozentāle, atzīstot, ka tas viņai devis mācību - svarīgi ir uzslavēt pat klases sliņķus, varbūt tad acis iespīdēsies un kādas zināšanas aizķersies.
Lai gan viena no pedagoģes meitām dzīvo ASV, pati viņa nav apsvērusi domu braukt strādāt ārpus Latvijas. Pietiek ar savu saimniecību Saldū, un ceļošana ir tikai viena no dzīves baudām.
Loks jāatstāj malā
Ceļošana ir arī I. Augustānes hobijs, kas nes prieku, taču citām lietām paliek aizvien mazāk laika. Piemēram, novārtā palikusi loku šaušana, ar ko kādreiz sieviete aizrāvusies. Tagad saspringtā ritma dēļ atsākt šo nodarbi neesot iespējams. Paralēli darbam skolā viņa strādā LU, mācot jaunos angļu valodas pedagogus, un arī pati turpina uzkrāt zināšanas - augstskolā iegūti jau četri diplomi. Tādēļ arī ikdiena ir interesanta un neļauj iestāties apnikumam. Savukārt iedvesma ir skolēni - gandarījums par katru «paldies» ir milzīgs.
Par to, vai karjeru veidot pedagoģijā, viņa jaunībā nedomāja, pat teica: «Skolā es nestrādāšu.» Un, lai gan Bioloģijas fakultāti jaunā speciāliste pabeidza kā bioloģijas un ķīmijas pasniedzēja, darba gaitas vispirms sākās Organiskās sintēzes institūtā. Līdz brīdim, kad nācis lūgums no Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas, kur tobrīd trūcis ķīmijas skolotāju. Sākumā strādājot uz pusslodzi, bet ar laiku jau uz pilnu slodzi, I. Augustāne māca bērniem gan ķīmiju, gan angļu valodu.
Šīs un citas sakritības liek viņai domāt, ka kāds šādu karjeru izvēlējies viņas vietā, bet neko mainīt nu jau pieredzējusī skolotāja nevēlas. Spēka pietiekot, un, saņemot LU pasniegto balvu, netrūkst labu vārdu gan par skolotājas īpašībām, gan viņas aizrautību, mācību procesu padarot interesantāku. Darbā izmantotās metodes pielāgotas mūsdienu prasībām - bez jaunajām tehnoloģijām arī klases priekšā iztikt vairs nav iespējams. Turklāt, mainoties formai, jāmainās arī saturam un pašai sistēmai, uzsver I. Augustāne, atzīstot, ka, pēc viņas domām, valstī šobrīd trūkst ilgtermiņa plāna 20 vai pat 50 gadiem, kaut izmaiņas nepieciešamas arī uzreiz.
Jāaizstāv savējie
Paveroties nozarē notiekošajā, nenoliedzami skaļākās diskusijas ir par izglītības darbinieku atalgojumu, un arī S. Rozentāle bilst: «Es gribu aizstāvēt skolotājus!» Lai gan pēdējās protesta akcijās viņa nav piedalījusies, ļaujot, lai brauc jaunie, taču uzskata, ka naudas novērtējumam ir jābūt. «Mana paaudze ir ļoti pacietīga. Kad sola, tad gaidām, paciešamies. Nav jau tā, ka skolotāji šobrīd mirst badā. Protams, ka ne, bet, salīdzinot ar pārējām profesijām valstī, kļūst bēdīgi,» atzīst pedagoģe. Par naudas lietām gan viņa iepriekš neesot īpaši domājusi, un arī profesiju nav izvēlējusies pēc principa «iešu tur, kur vairāk maksā». Tomēr mūsdienās skolotājam nemitīgi jādomā par finansēm - kaut vai tikai par to, ko vilks mugurā un kā izskatīsies klases priekšā. Piemēram, reiz meita no ASV atvedusi Guess zīmola somu un zābakus. Lai gan viņa pati nav apzinājusies, ka tas ir būtiski, daļa skolēnu uzreiz pamanījuši un brīnījušies. «Jutu, ka esmu uzreiz augstākā līmenī,» smejas skolotāja.
Arī I. Augustāne uzsver, ka nekad nav sūdzējusies par maciņa saturu un pati nav piedalījusies arī protesta akcijās, nevēloties pievilt savus skolēnus, taču vienmēr nācies strādāt divās vai pat trīs darbavietās vienlaicīgi. Turklāt darbs skolā prasa lielu enerģiju, tāpēc skolotājiem būtu jābūt tiesībām un iespējām ne tikai strādāt, bet arī atpūsties. «Viss maksā tik, cik maksā, bet vai tad skolotājs nav nopelnījis, ka viņš varētu to visu arī atļauties?» min I. Augustāne.
Prestižs augs
Saņemtais atalgojums nav mazsvarīgs ne tikai tiem, kuri izglītības lauciņā jau darbojas, bet arī vēl topošajiem skolotājiem. Un, pēc I. Augustānes domām, jaunos cilvēkus nevar vainot par to, ka viņi meklē labāk atalgotu darbu. Vienlaikus gan par papildu atlases kritērijiem vajadzētu domāt arī augstskolām, piemēram, uzņemšanā rīkojot pārrunas ar topošajiem studentiem, noskaidrojot, vai tiešām cilvēks izvēlējies sev īsto karjeru un spēs stāvēt klases priekšā. Citādi, ja skolā jaunajam pedagogam neveiksies un viņš savu darbu nemīlēs, arī lielāka alga viņu izglītības sistēmā nenoturēs. Otrs aspekts ir profesijas prestižs un sabiedrības uzticēšanās tam, ko skolotājs dara. Patlaban cilvēki vairāk steidz kritizēt. Turklāt nereti paši vecāki nepietiekami iesaistās skolas dzīvē un tādējādi neveidojas kontakts ar pedagogiem.
S. Rozentāle gan piebilst, ka skolotāja profesijas popularitāti audzēkņu vidū varēs vairot vienīgi tad, ja arī paši pedagogi būs atraktīvi. Bērni ikdienā vēro skolotājus, un, ja klases priekšā stāv kāds, kuram savs darbs nepatīk un no malas redzams, ka strādāt skolā ir grūti, arī bērni nevēlēsies būt viņa vietā. Savukārt, ja skolēniem būs interesanti un pavadītais laiks skolā patiks, iespējams, arī viņi apsvērs šādu karjeru.
Abas skolotājas uz turpmākajiem pieciem desmit gadiem gan skatās optimistiski - viņuprāt, mainīsies gan pašu pedagogu, gan sabiedrības attieksme. Arī valstiskā līmenī esot jūtams, ka par skolotājiem sāk domāt. Turklāt I. Augustāne atzīmē, ka deviņas viņas studentes jau strādā skolā, un ir patīkami redzēt, ka cilvēki darbojas ar lielu aizrautību un patiku pret savu darbs.