Kas tevi mudināja izvēlēties sporta pedagoga amatu?
Kad jaunietis beidz Murjāņu Sporta ģimnāziju, viņš var tikt budžetā Sporta akadēmijā. Es vispirms gribēju studēt tūrismu Valmierā, bet tiku maksas grupā. Ģimenē esam trīs bērni, māsa jau studēja Mākslas akadēmijā par maksu, un vecākiem būtu diezgan skarbi jācīnās, lai spētu apmaksāt mācības diviem. Pēc studijām LSPA gadu šur tur pastrādāju, praksē biju gājusi 41. vidusskolā, un mani uzaicināja te strādāt pastāvīgi. Skolotāja profesijas pluss ir superīgas, garas brīvdienas vasarā, jo, pa gadu intensīvi strādājot ar bērniem, ļoti nogurst. Man patīk mans darbs, taču spēki izsīkst tik un tā. Trenēju arī mazos Minusas Volejbola skolā, sporta stundas skolā man ir 4. un 8.-11. klasēm plus pulciņi, sākot no pašiem mazākajiem līdz pat vidusskolēniem, manā pārziņā ir vispārējās fiziskās sagatavotības pulciņš, sporta spēles.
Kā tev šķiet, vai bērniem ar skolas sporta nodarbībām pietiek, lai izkustētos?
Tiem, kas iet un trenējas vēl kaut kur, pietiek, bet ierindas skolēnam, kas 3-4 stundas dienā pavada pie televizora vai datora, ar skolas sportu vien ir par maz. Sporta stundas skolā ir divas, vidusskolēniem trīs. Jūtu, ka trūkst vispārējās fiziskās sagatavotības, mēģināju vienu stundu vidusskolā veltīt tieši tai, bet tad nevaram pagūt iemācīties visu, kas nepieciešams saskaņā ar normatīviem. Tas jau ir sporta skolotāja sapnis - trīs un vairāk stundu nedēļā vienai klasei.
Cik sportiski ir mūsdienu bērni?
Ļoti atšķiras bērni, kas sporto arī ārpus skolas, un tie, kas izkustas tikai stundās. Uzreiz redzams, kurš trenējas papildus, jo saprot, ko darīt ar ķermeni. Bērniem ļoti trūkst koordinācijas, līdzsvara sajūtas. Uzskatu, bērniem vairāk jādraudzējas ar dabu, jāiet ārā kāpt kokā, skriet pa pļavu. Rotaļlaukumi, ielu vingrošana - tas viss pieejams arī pilsētniekiem. Trūkst pašiniciatīvas, motivācijas bērnam pašam meklēt iespējas sevi attīstīt. Sporta pulciņu Rīgā ir cik tik uziet, bet no visiem skolēniem tie nav pat 20%, kas papildus sporto.
Kā tu motivē mazāk sportiskos bērnus iesaistīties nodarbībās? Daudziem sporta stundas ir kā zobu sāpes.
Cenšos slavēt katru bērnu individuāli, skatos, kā viņam izdodas attīstīties. Ja septembrī var apskriet divus apļus ap stadionu un pavasarī jau četrus, tas ir progress. Ja kāds dragā astoņus, viņš ir malacis! Bet tam, kurš cenšas, klunkurē pa aizmugurīti, uzslava un motivācija ir vajadzīga dubultā. Mācību stundā vispārējās fiziskās sagatavotības nostiprināšanai saskaņā ar normatīviem ir paredzētas vien astoņas minūtes! Ko var izdarīt šajā laikā, ja man ir ne tikai jāpaskaidro uzdevums, bet arī jāpalabo kļūdas? Kad mēģināju veltīt šai nodarbei atsevišķu mācību stundu, bērni to novērtēja, teica - pieaugušie maksā bargu naudu sporta klubos par to, ko mēs šeit varam iegūt par velti.
Bet kāpēc skolēni basto?
Lielai daļai ir elementārs slinkums pārģērbties. Ir daļa, kam ir izdomātas slimības, piemēram, pusgadu atbrīvojums ar diagnozi «vispārēja saslimšana». Bet citreiz gluži otrādi - mazajam ir ārsta zīme, tomēr viņš trinas un trinas, un grib nākt. Ārsti zīmes izraksta ar vieglu roku, arī vecāki to atbalsta. Piemēram, ja bērnam ir skolioze, viņš nedrīkst lēkt, kūleņus mest, skriet garus gabalus, bet tas nenozīmē, ka viņam vispār nav jākustas! Esam sarunājuši - ja skolēns teiks, ka sāp mugura, es ticēšu, un varēs darīt tikai to, ko spēj. Ar visām skoliozēm - ja tu vingro kaut vai ārstniecisko vingrošanu, tu esi tikpat labi sagatavots un spēcīgs kā citi, zaudētājs būsi, ja neko nedarīsi!
Kā panāc, lai skolēniem tavās stundās ir interesanti?
Ir bērni, kam patīk, ka skolotājs iemet zālē bumbu, un aiziet... Jā, arī tādas stundas vajag, kad esi klāt un ļauj bērniem brīvi izlauzties. Bet standarta stundā ir vingrojumi, iesildīšanās, mācāmā viela, sporta spēles, akrobātika, lēkšana ar aukliņu. Arī teorija. Sociālās prasmes, darbs komandā. Mazajiem - rotaļas. Lielajiem - projekti, piemēram, par sportu mājas apstākļos, kurā bija jānofilmē vai jānofotografē, kā var sportiski nodarbināt sevi mājās, ielu vingrošanas laukumos u. tml. Par pulsa līkni bija projektiņš. Mazajiem nedodu teoriju, skaidroju, kad lieku ko darīt, - kādēļ to darām. Daudzi bērni grib, lai viņiem visu pamato. Tad vairs nečīkst, bet dara. Mazie vairāk ieklausās, un pat 4. klasei vēl ļoti patīk rotaļas! Lielos ir grūtāk ar kaut ko aizraut...
Kā stundā iesaisti sportiskos, kas trenējas un ir spēcīgāki par klasesbiedriem?
Saku - tu esi zinošs, tu pārējiem rādīsi uzdevumus. Ja vidusskolēns jau kopš 2. klases spēlē basketbolu, viņam tas sanāk labāk nekā man. Viņam ir dziļāka izpratne, izkoptas kustības. Stiprajiem patīk iesaistīties, būt līderiem. Skolotājam nav jātēlo viszinis, bet jāredz arī, ko var paņemt no bērniem.
Kā ir ar vērtēšanas kritērijiem, ja bērnu prasmes ir tik dažādas?
Uz skolu atnācu 2005./2006. mācību gadā, un jau tad nestrādājām pēc stingriem normatīviem, rāmjiem, kuros bērnam par katru cenu jāiekļaujas. Es bērnus vērtēju individuāli - ja viņš zina, kā darbības veicamas tehniski, kur jāliek rokas, kur kājas, uz kurieni jāfokusē skatiens u. tml., ja var un māk darbības parādīt, taču nav spēka vai ātruma, viņš vienalga var dabūt sekmīgu atzīmi. Galvenais ir zināšanas. Praktiskais - tas, ko spēj konkrētā bērna ķermenis, - var būt minimāls. Svarīgi, kā viņš individuāli progresē savā attīstībā. Es arī visu laiku izdomāju kādu jaunu rotaļu, spēli. Skolotājam jābūt radošam, lai bērnus motivētu. Ja vienkārši liec dragāt pēc viena normatīva, viņi sportu neiemīlēs! Lai izvērtētu katru bērnu, jāfunktierē, jāpēta. Tad bērnam vari pateikt, kas nebija izdevies, lai viņš zina, ko attīstīt. Ideāli, ja varētu nofilmēt un pats skolēns varētu izanalizēt sevi un to, kādu atzīmi pelnījis.
Kādas vēl bez laika trūkuma ir problēmas, ar ko saskaras sporta skolotājs?
Telpas un aprīkojums. Skolēni starpbrīdī skriet nevar, ārā iet nevar. Bet viņiem vajag brīvi pakustēties. Problēma ir telpas, mums ir divas klases, divi sporta skolotāji, kam stundas notiek vienlaikus, bet zāli vajadzētu vismaz divreiz lielāku. Kad nav ledus, nav slapjš - ejam ārā, mums ir liels sporta laukums. Mazajiem ir peldēšana Ķīpsalas baseinā. Taču slidošana, slēpošana ir problēma, jo inventārs ir dārgs. Skola to iepirkt nevar atļauties, arī no vecākiem to nevar prasīt.
Kā tev šķiet, vai jauniešu vidū sporta skolotāja profesija ir prestiža?
Zinu joku, ka sporta skolotāji ir caurkrituši sportisti, kam nav izdevies kļūt par čempioniem. Bet tas ir mīts! Lai strādātu ar bērniem, jājūt aicinājums. Man ir bijuši labi panākumi sportā, vairākas reizes esmu bijusi Latvijas čempione volejbolā, tā ka nekādas personības rētas skolā nedziedēju. Ja tev ir sajūta, ka gribi būt skolotājs, tad esi! Reizēm gan aizdomājos, kādam jābūt vīrietim, lai apzināti ietu strādāt skolā. Es strādāju pusotru slodzi, un paldies manam vīram, ka varu atļauties darīt šo darbu, jo ar skolotājas algu man nepietiktu pat komunālajiem maksājumiem. Bet super, ja vīrietis var būt sporta skolotājs, tā ir autoritāte bērniem.
Kā tev izdodas panākt, ka esi autoritāte skolēniem?
Viss atkarīgs, kā tu pats ej pa skolu - vai sašļucis, ka grūti un daudz darba, vai arī priecīgi saki bērniem «labdien!», jūties labi. Arī man ir nācies sastapties ar bravūru un klusībā paraudāt - kad tikko sāku strādāt, vidusskolēns mani atklāti pasūtīja «tur un tur»...
Kā vecākiem motivēt bērnus būt sportiskākiem?
Vajadzētu aicināt vecākus apmeklēt skolā atklātās stundas. Bērns uzvedas citādi, kad mamma un tētis skatās, bet vecākiem rodas priekšstats, ko tad mēs tur darām un ko vajadzētu darīt. Jāveido dialogs, jānoskaidro, kāpēc bērnam nepatīk sportot, jāmēģina atrast kaut ko viņam interesantu un pa spēkam. Sporta stundas skolā ir nevis tāpēc, ka jānopelna atzīmes, bet gan lai veicinātu veselību. Ja gribi, lai tev ir veselas smadzenes, tev vajag arī veselu ķermeni, kustības, svaigu gaisu. Jāiet ārā, jādarbojas kopā. Ja pamēģini to, kas tev izdodas, prieks ir liels un tu darīsi vēl.