Par laimi, Kremļa kašķis ar Baltkrieviju eskalējies līdz gāzes piegādes traucējumiem tieši tagad, vasaras vidū. Iepriekšējo gadu tradicionālā Gazprom apmainīšanās ar «laipnībām» ar Ukrainas Ukrtransgaz ziemas spelgonī bija draudīgāka. Pašlaik nevienam nav citkārt spiedīgā un sociāli jutīgā apkures jautājuma, arī gāzes patēriņš rūpniecībā ap šo laiku tradicionāli krītas.
Tagad daļēji apdraudētas ir Polija un Vācija, bet par situācijas lielāko ķīlnieci kļuvusi Lietuva, kas visu tai nepieciešamo gāzi saņem tieši caur Baltkrieviju. Tā nu šis ir kārtējais iemesls enerģētikas drošības manevriem, lai iedarbinātu Eiropas iepriekšējā brīdinājuma sistēmu par gāzes piegāžu problēmām. Un tas, godīgi sakot, nemaz nav slikti - gan tādēļ, lai atvaļinājumu sezonā lieku reizi atgādinātu, ar ko mums Krievijas gāzes gadījumā ir darīšana, gan tādēļ, lai sistēma neierūsētu. Cita starpā pie krīzes situācijas tehniskajiem jautājumiem ES enerģētikas drošības sakarā piederas arī Latvijas varēšana ar saviem uzkrājumiem vajadzības gadījumā iet palīgā Lietuvai. Pārbaudīt, vai mēs to tiešām spējam, nekad nav par ļaunu.
Kas attiecas uz ģeopolitiku, Krievijas un Baltkrievijas attiecības labi raksturo Eiropadomes ārlietu speciālista Endrū Vilsona pirms pusgada teiktais sakarā ar tālaika konfliktu par naftas piegādēm. Viņš sacīja, ka Krievija vienkārši «pievelk skrūves, lai garantētu labāku atdevi no ieguldījumiem». Kā iepriekš naftas tarifu, tā aizvien gāzes tranzīta gadījumā Baltkrievija labi nopelna, un feodāli domājošais Kremlis saviem vasaļiem ne brīdi neļauj piemist, ka par iespēju nopelnīt ir jāmaksā ar lojalitāti. Īsi un skaidri tā tad arī ir pašreizējās situācijas būtība.
Despotiskais Kremlis ar savu labumu tranzītu ļauj nopelnīt autoritārajam Minskas režīmam, bet baltkrievu vasalis - prezidents Aleksandrs Lukašenko - attiecībās ar labvēļiem ilgstoši atļaujas staigāt pa plānu ledu. Vispirms viņš liedzas atzīt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, tad - Maskavas iecerēto muitas ūniju starp Krieviju, Baltkrieviju un Kazahstānu, kas būtu svarīgs solis pēcpadomju laikā sairušās Maskavijas varas centralizācijas virzienā. Tad atkal Lukašenko atļaujas visādas brīvdomības Kolektīvās drošības līguma organizācijā, kas ir Krievijas variācija par NATO tēmu, tikai ar to fundamentālo atšķirību, ka runā tur bajārs, bet pārējie atzinīgi māj ar galvu. Vai attiecīgi - riskē ar galvu. Lukašenko ir mēģinājis riskēt. Pie viņa blēņām pieskaitāma arī sirds, valsts un nedalīta atbalsta kredītlīnijas atvēršana no Kirgizstānas pamukušajam eksprezidentam Kurmanbekam Bakijevam, kurš nav Kremļa mīlulis. Šis viss ir pamatīgas, tomēr aušības, bet Baltkrievijas stāšanās attiecībās ar ES Austrumu partnerības programmas ietvaros jau ir nodevība. Tas nekas, ka dažs pašu eiropiešu analītiķis ir skeptisks pret Lukašenko sirsnību un vērtē to kā pragmatisku retorisko instrumentu klāsta papildināšanu attiecībām ar Maskavu, - Kremlis to nepārprotami novērtēja kā apvainojuma pielikšanu klāt pie jau līdzšinējiem nodarījumiem, un nu līdz ar gāzesvada blīvslēgu tiek piegrieztas skrūves arī pārlieku vaļīgajam Lukašenko.
Ka Lietuva un citi kļūst par šā pasākuma upuriem, nekrīt svarā. Šai un līdzīgos gadījumos iepriekš, kad Kremlis kasījās ar Ukrainu, vēlreiz apstiprināta tiek vecā atziņa, ka Krievijai nav ārpolitikas, bet tikai iekšpolitika. Proti, tās ārpolitikas darbības un retorika tikai formāli attiecas uz kādiem citiem, bet pēc būtības tas viss ir varas spēles Krievijas iekšienē un domāts pašmāju auditorijai. Arī tas jāņem vērā attiecību ar Krieviju entuziastiem: jums tikai šķiet, ka Kremļa «lielie zēni» sarunājas ar jums. Patiesībā viņi sarunājas paši ar sevi vai ar kādu, kas slēpjas aiz aizkara fonā.
To pašu skolu izgājušais Lukašenko un viņa piežmiegtā Baltkrievija diemžēl ir līdzīgi nedrošs partneris, kas, objektīvi nespēdams turēt līdzi Kremļa mašinērijai, tūlītējā situācijā ir pat vēl bīstamāks. To apliecina kaut vai pēdējo dienu mētāšanās galējībās, te solot, ka tūliņ pat tiks Gazprom maksāts, te - piestādot pretrēķinu par nenomaksātajiem tranzīta pakalpojumiem; te solot, ka notikušais Eiropas klientus nu nekādi neietekmēs, te - piedraudot nogriezt tranzīta gāzi vispār. Kad skrūves pievilktas, bramanīgais Krievijas kacinātājs kļūst neadekvāts, un no eiropieša viedokļa tas izskatās bīstami.