Jau pirms Parex problēmu nonākšanas atklātībā dažādi eksperti bija satraukušies par ekonomikas pārkaršanu, nekustamo īpašumu cenu burbuļa plīšanu un citām ķibelēm, un ik pa brīdim Drošības policijai nācās ierosināt lietas par baumu izplatīšanu, ka nupat, nupat tikšot devalvēts lats. Šīs bažas gan nepiepildījās, bet Lehman Brothers bankrots bija izraisījis paniku pasaules finanšu tirgos, un Parex baņķieri, kuriem tuvojās kārtējā miljardu lielā sindicētā kredīta pārfinansēšanas laiks, saprazdami, ka to nevarēs izdarīt, vērsās pēc palīdzības pie Ivara Godmaņa (LPP/LC) vadītās valdības. Valdības vīri atzina, ka Parex esot «sistēmiskas nozīmes banka» - tās krišanas gadījumā sabruktu visa Latvijas finanšu sistēma, un izlēma banku glābt.
Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim savas Parex akcijas nācās pārdot valstij par vienu latu (katram). Savukārt valdībai nebija gana brīvas naudas, lai segtu Parex glābšanai nepieciešamo summu, un steidzami tika sāktas sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem - Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Komisiju un citiem. Rezultātā Parex bankā tika ieguldīts aptuveni miljards latu, kam sekoja valsts iestāžu darbinieku algu griešana un dažnedažādi taupības pasākumi - aizgāja pat tik tālu, ka pēc 2009. gada pašvaldību vēlēšanām V. Dombrovska pirmā valdība ķērās klāt «svētajai govij» - pensijām.
Tomēr atšķirībā no Latvijas krājbankas (LK) gadījuma, kur jau apzināti vairāki bankas naudas izgaisināšanā aizdomās turētie, Parex lietā neviens kriminālnoziedznieks netika pieķerts. Uz to atsaucoties, toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris (TP) tagad apgalvo, ka «LK līdzības ar Parex gadījumu ir ļoti mazas». Viņš gan atzīst, ka neētiskas darbības no bankas akcionāru puses dažās epizodēs bijušas acīmredzamas, piemēram, mēģinājumi dārgus, bankai piederošus auto pārreģistrēt uz citām firmām, tomēr piebilst, ka «cilvēkus nedrīkst «šaut pēc sirdsapziņas», arī ja viņi rīkojušies neētiski».
Jāpiebilst, ka viens no lielākajiem pārmetumiem, kas izvirzīts Parex pārņemšanas īstenotājiem, ir par divu nedēļu laika periodu, kad jau bija zināms, ka bankai radušās grūtības ar minimālo kapitāla prasību nodrošināšanu, bet nebija noteikts limits naudas apjomam, ko noguldītāji drīkstēja izņemt no bankas. Izskanējušas runas, ka tas varētu būt ticis darīts, lai dotu Parex noguldītājiem «no austrumiem» iespēju izņemt savu naudu, par ko atsevišķi amatvīri esot saņēmuši arī tā saukto otkatu, bet tā rezultātā Parex bankas glābšanai nepieciešamā summa pieaugusi.
A. Slakteris gan apgalvo, ka «neglābām Parex, bet finanšu sistēmu, bija jāpanāk, lai noguldītāji notic, ka pie savas naudas tiks, jo tolaik jau naudu lielos daudzumos ņēma ārā arī no, piemēram, Swedbank». Viņš uzskata, ka to arī izdevies panākt, jo tagad no LK izņemto naudu cilvēki nevis steidzot «ielikt zeķē», bet gan verot vaļā kontus citās bankās, piemēram, jau minētajā Swedbank.
Par LK situāciju A. Slakteris norāda, ka atšķirībā no Parex tā neesot sistēmiska banka: «No tāda helikoptera lidojuma skatoties uz ekonomiku, LK nav nozīmīga.»