Mācības Zapad-2013, kurās Krievijas un Baltkrievijas armijas tiek gatavotas uzbrukumam Baltijas valstīm, ir slikta zīme. Šāda militāro mācību ievirze ne par ko labu neliecina, jo nozīmē tikai to, ka divas mūsu kaimiņvalstis nav draudzīgi noskaņotas, jo pretējā gadījumā karavīru treniņiem nebūtu izvirzīts šāds mērķis. Te vietā atcerēties Krievijas armijas mācības Kaukāzā, kas vēlāk 2008. gadā beidzās ar invāziju Gruzijā. Tas nozīmē arī to, ka NATO galīgi nav sekmējies pārliecināt Maskavu vai arī tā vienkārši principā atsakās piekrist alianses vadības teiktajam, ka NATO nav agresīvu nolūku pret Krieviju. Baltijas valstīs līdz šim nav notikuši tādi alianses militārie treniņi, kuros tiktu iemēģināts uzbrukums Krievijai. Nav nepieciešama pieeja alianses noslēpumiem, lai saprastu, ka šāda mācību nosaukuma izvēli liedz elementāra pieklājīgas diplomātijas valoda. Ja Maskava no šādas valodas atsakās, tam rodams tikai viens negatīvs izskaidrojums - Krievijas valsts varas līmenī par galveno ienaidnieku tiek uzskatītas trīs Baltijas valstis. Vēl arī Polija, kuras galvaspilsētu Zapad-2013 paredzēts pārbaudīt ar kodoluzbrukumu. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka arī dažādās aptaujās Baltija tikusi minēta starp Krievijas galvenajiem ienaidniekiem.
Gruzijas pieredze uzskatāma par derīgu, pat neraugoties uz atšķirīgo šīs valsts un triju Baltijas valstu statusu, proti, dalību NATO un ES. Joprojām aktuāls ir jautājums, vai 2008. gadā Gruzijas augstākais vadītājs Mihails Saakašvili tomēr nerīkojās pārsteidzīgi, dodams Maskavai iespējas ievilkt sevi rūpīgi sagatavotas provokācijas lamatās, kas tagad ļauj uzturēt spēkā versiju par Gruzijas agresiju. Kā tagad redzams, starptautiskajai sabiedrībai faktiski garām paslīdēja krievu sagatavošanās darbi militārajai invāzijai. Visticamāk, Tbilisi varēja krietni aktīvāk par to stāstīt pasaulei. 2008. gada augustā Gruzijas valdībai faktiski nebija plāna, kā rīkoties, iestājoties šādai krīzei. Divi piemēri: iedzīvotāju neziņa par to, kas darāms, un nepietiekamā komunikācija starp valsts centrālās un reģionu varas pārstāvjiem. Militārais iebrukums arī atklāja daudz trūkumu Gruzijas bruņotajos spēkos.
Latvijas un citu sabiedroto valstu bruņoto spēku vadība rūpīgi izvērtēja Gruzijas «notikumus», uzskatot tos par derīgu pamācību. Pašā Krievijā netrūka kritikas par savu bruņoto spēku darbību īsā kara laikā. Gruzijā tie ienāca smagnēji un lēni. Visticamāk, mācību guvusi, krievu armija mācās būt mobilāka. Viens no piemēriem - helikopteru bāzes izveidošana tiešā Latvijas robežas tuvumā. Jādomā, Artim Pabrikam bija taisnība, norādot uz nepieciešamību pārskatīt Latvijas aizsardzības plānus.