Tracinoši bieži nākas dzirdēt, cik labi viss Igaunijā un cik atpalikuši attiecīgi esam mēs. Skaidrs, ka ne viss viņiem ir tik balts un mums tik melns, kā šķiet, taču jautājums, kas neliek mieru: kāpēc nemācamies no kaimiņiem, nepārņemam labāko praksi? Nevēlēšanās? Politiskās gribas trūkums? Un nav taču tik grūti - kaimiņvalsts vien ir, nav nekāda Singapūra, ko par piemēru Latvijai ik pa laikam min politiķi.
Igaunijā ir četras reizes mazāk ieņēmumu dienesta darbinieku nekā mums, bet nodokļu iekasēšana sokas labāk. Attiecīgi - vairāk naudas ģimeņu pabalstiem u. tml. Mums tas nav vajadzīgs?
Finanšu ministre intervijā Dienai atzīst, ka Latvijā ir samērā zema nodokļu iekasējamība un samērā liela ēnu ekonomika, vienu no cēloņiem saskatot zemajā ticībā valdībai, Saeimai un valsts institūcijām kopumā. Saprotams, taču... ticība, uzticēšanās, cieņa utt. ir jānopelna. Vispirmām kārtām - ar valsts pārstāvju uzticēšanos nodokļu maksātājiem. Ar to vien, ka ir izveidots par godīgiem atzīto uzņēmēju «baltais saraksts», vēl nepietiek, un varbūt pat tā tiek panākts iecerētajam pretējais efekts, jo ārpus šī saraksta esošie var justies, kā no valsts puses a priori par negodīgiem uztverti. «Varbūt valstij ir vērts parēķināt, cik izmaksā neuzticēšanās Latvijas pilsoņiem, iedzīvotājiem un uzņēmējiem?» - vairākos interneta portālos publicētajā vēstulē vaicā kāda uzņēmēja, kura Latvijas un Igaunijas galvaspilsētās atvērusi identiskus sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus un ar konkrētiem piemēriem salīdzina valsts institūciju attieksmi tur un šeit. Jā, var jau teikt, ka viss sen zināms, taču atkal - ko līdz šī zināšana, ja nekas nemainās?
Kāpēc institūcijas pie mums pārlieku fokusējas uz problēmu risināšanu ar represīvām metodēm, pienācīgu uzmanību neveltot to rašanās cēloņiem? Tērē lielus resursus blusu ķeršanai (nereģistrētiem frizieriem, manikīriem u. tml.), nevis izskauž iespēju juridiskām personām izmantot nodokļu nemaksātāju pakalpojumus, piemēram, poligrāfijas jomā. Varbūt tāpēc, ka normatīvu pilnveidošanu politiķi pilnībā (izņemot dažus jautājumus, kas var vairot popularitāti) uzticējuši ierēdņiem, bet tie ar nozaru sakārtošanu gluži dabiski saprot birokrātisko procedūru «sakārtošanu»? Kā tas nu ir būvniecības jomā, kurā pēc jaunā likuma stāšanās spēkā pareiza dokumentu noformēšana kļuvusi svarīgāka par to saturu. Projektētāju kompetences nu mazāk būtiskas par veidlapu pareizo aizpildītāju kompetencēm. Un atkal - ja neprata paši radīt jēgpilnu likumu, kāpēc nenošpikoja no labākajiem paraugiem? Nav jau skola - nesodītu par to.