Brexit un Trampa panākumiem vismaz teorētiski vajadzēja signalizēt Rietumu «olgalvjiem», ka kaut ko viņi savā laikmetā, vienkārši sakot, nesaprot. Minēto fenomenu kontekstā zināma refleksija ir vērojama, taču to nevar teikt par protesta kustībām, kas savas identitātes veidošanā izmanto antiglobālismu, imigrantu/islāma noraidījumu, nacionālismu (minētie aspekti var kombinēties). Tās labākajā gadījumā tiek īsi raksturotas kā «galēji labējie», sliktākajā - «fašisti cietpauri». Manuprāt, tas nav profesionāli. Tāpat kā nav profesionāli savus iespaidus veidot, balstoties uz mainstream mediju ziņu materiāliem, kuros kustības tiek kariķētas vai demonizētas (naidā saviebtas sejas, slieksme maršēt utt.). Lūgums saprast pareizi: man nav žēl šo kustību par paviršu atspoguļojumu, bet, ja mēs apzināmies, ka tās kļūst aktīvākas un ietekmīgākas, ir svarīgi tās labāk izprast.
Daži piemēri. Viens no retajiem man zināmajiem Rietumu mainstream mediju materiāliem par Polijas «galēji labējiem» (lietosim šo apzīmējumu) ir britu The Guardian samērā nesen veidotā dokumentālā filma Pretty Radical (nosaukumā tiek apspēlētas angļu pretty dažādās nozīmes - «diezgan» un «pievilcīgs») par kādu jaunu dāmu Polijas mazpilsētā, kas iesaistījusies Oboz Narodowo-Radykalny (ONR) kustībā. Filmas veidotāji cenšas skaidrot dāmas dalību ar jaunībai raksturīgo savas vietas meklēšanu, vientulību (draugi aizbraukuši no Polijas) utt. Tas viss tā var būt, tomēr, iepazīstoties ar pašas ONR vai Ruch Narodowy materiāliem, parādās ļoti būtiska nianse - šīs kustības redz sevi kā starpkaru Polijas līdzīgu organizāciju pēcteces, tās uzskata sevi par antikomunistiskās pretošanās kustības lietas patiesajiem turpinātājiem, jo šodienas liberālās elites, viņuprāt, ir šo lietu nodevušas, slēdzot kompromisus ar komunistiem. Ja mēs skatāmies uz šo fenomenu nevis no tā, kādi nu kuram ir politiskie uzskati, bet no analīzes viedokļa, redzam, ka nav runa par kaut kādiem «skinhediem» - tur ir krietni plašāks konteksts, ar kuru ir jārēķinās. No pētnieciskā viedokļa nav nozīmes, vai tu šim kontekstam piekrīti, piemēram, mani nepārliecina ukraiņu UPA-UNSO versija par pagājušā gadsimta vidu, ja tajā tiek pieminēta tikai cīņa pret komunistiem, bet ne izrēķināšanās ar poļiem Volīnijā. Nozīme ir tam, kā šādas kustības pašas sevi saprot.
Grieķu Zelta rītausma - manai subjektīvajai garšai pavisam grūti sagremojama kustība. Taču ir bezjēdzīgi aprobežoties ar tās nosaukšanu par neonacistiem un nesaprast, kāpēc kustība ir tik populāra Grieķijā. Lai konkrēto fenomenu saprastu, nepietiek ar tās saukļu nofiksēšanu (un, pieņemsim, saviebšanos). Tā pilda noteiktas sociālās funkcijas (palīdzība trūcīgajiem grieķiem) un ne velti sevi salīdzina ar Hezbollah. Un atkal - nav svarīgi, ko es domāju par Hezbollah, no svara ir tas, kā to vērtē palestīnieši, Libānā un šiītu pasaulē.
Rezumējot: ja mēs vēlamies adekvāti saprast tos Rietumus, kādos mēs pavisam drīz dzīvosim, ir jābeidz šausmināties vai aroganti smīkņāt, vienlaicīgi slikti zinot «priekšmetu».