Pirmajā brīdī mani vienmēr mulsina krasās atšķirības. Ielidojot no Getvikas lidostas, cilvēku pārpildītas un steidzīgas, Berlīne liekas milzīga un klusa. Lidosta ir pustukša, metro gaida vien pāris cilvēku, brīvo sēdvietu ir vairāk nekā aizņemto, bet aiz loga - melna tumsa. Berlīne, šķiet, ir vieta, kur vienam cilvēkam ir atvēlēts krietni vien vairāk kvadrātmetru nekā citās Eiropas lielpilsētās.
Amerikāņu restorānā, kur piestrādāju, atšķirībā no Braitonas viesnīcas var ne tikai ēst, bet arī iedzert. Un pat darba laikā. Ar priekšnieka svētību turklāt. Svētības limits ir divi dzērieni, taču es šaubos, vai kāds to ievēro. Kopā ar pavāru Benu īpaši lēnās dienās aiz dīkdienības jaucam kafiju ar beiliju, gatavojam karstvīnu, un vienīgais iemesls, kāpēc nesmēķējam ik pēc divdesmit minūtēm, ir ziema aiz loga. Neviens neskrien, nekliedz, un Bens gādīgi ap pusdienlaiku apvaicājas, ko es gribēšu brokastīs. Savukārt parkā pāri ielai var nopirkt marihuānu, un deviņos no rīta uz ielas lielāka iespēja ir satikt cilvēkus, kuri nāk mājās no ballītes, nevis iet uz darbu.
«Viņš nelieto narkotikas un vispār ir tāds dīvains,» Bens un bārmenis Artemijs pa vidu hiphopa tekstu sacerēšanai man apraksta nesen darbā pieņemto britu bārmeni. «Es arī nelietoju narkotikas,» saku. «Tas nekas, tu tāpat esi jauka un mums patīc,» viņi abi smīkņā. Bens un Artemijs, gluži kā lielākā daļa manu Berlīnes draugu uz paziņu, nav vācieši. Topošais scenogrāfs Artemijs dzimis Krievijā, bet Bens ir velsietis.
Ziemassvētku vakarā esmu aicināta ciemos pie pusmūža geju pāra ar raibu pagātni - vācietis Holgers bijis itāļu mafijas darboņa mīļākais, francūzis Vincents - scenārists Holivudā. Tagad viņiem pieder kafejnīca zem manas dzīvesvietas loga, kur Vincents cep debešķīgas kūkas. Vincents visbiežāk klusē. Taču, kad viņš sāk runāt, viņam pieder apkārtējo uzmanība. Desertā viņš pasniedz paša gatavoto tumšās šokolādes pudiņu un izklaidē pie galda sēdošos ar stāstu par šovbiznesa pārstāvju vakariņām Losandželosā. «Visi kā paēd, tā uzreiz dodas mājās, jo no rīta taču sešos jāceļas un jāiet uz sporta zāli. Manu šokolādes pudiņu neviens negrib. Es viņiem saku: «Tur taču nav ne tauku, ne cukura!» Pēc desmit minūtēm viss bija apēsts.»
Katrai vietai, kurā esmu dzīvojusi, lai cik banāli arī tas skanētu, pieder gabaliņš manas sirds. Un lielākais ieguvums, blandoties apkārt, ir lieliskie cilvēki, kurus esmu satikusi.