Piemēram, līdzšinējais valdības piedāvājums liecina, ka nav ņemti vērā visi iespējamie izdevumu samazinājumi (kopā 78,8 miljoni latu), ko piedāvā funkciju vērtēšanas darba grupa, kurā ietilpst dažādu uzņēmēju organizāciju, arodbiedrību, pašvaldību un valsts varas pārstāvji. Vai tad Latvijā jau ir visefektīvākā valsts pārvalde, kuras funkcijas nedublējas, un visi normatīvie akti jau ir vienkāršoti? Atrunas, ka vairs nav laika strukturālām reformām, neiztur kritiku un demonstrē vēlēšanos visu atstāt pa vecam - lai par nelietderīgu līdzekļu izmantošanu ierēdņiem nekas nedraud. Galu galā ir vairāk nekā mēnesis, nevis tikai viena nakts palikusi, budžeta pieņemšanai vēl šogad.
No samērā viegli iekasējamā nekustamā īpašuma nodokļa iecerēts iegūt tikai papildu septiņus miljonus latu. Būtu pieļaujams paaugstināt to arī straujāk, ja vien tā administrēšana būtu viegla un ienākumi lielāki nekā izmaksas un ja tas būtu taisnīgs un par vienādiem īpašumiem tiktu noteikta līdzvērtīga samaksa. Skaidrs, ka bez caurskatāma kompensācijas mehānisma, kur atlaides tiktu dotas tiem, kas tiešām ir mazturīgi, pēc gada Valsts kontrolei atkal būs šokējošs ziņojums. Un būs jātērē papildu laiks un nauda, lai noskaidrotu, kam taisnība.
Bet, spēlējoties ar sociālā un ienākumu nodokļa izmaiņām, valdība ir aizmirsusi, ka tās pienākums nav uz savas labkājības saglabāšanas rēķina padarīt mūs visus nabagākus - pat ne par dažiem latiem. Vai politiķi ir aprēķinājuši, cik sāpīgi pa visu makiem sitīs pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšana elektroenerģijai un tā pamatlikmes palielināšana līdz 22%? Un kādi ieguvumi no visām šīm iecerēm būs uzņēmējiem, kuru nodokļu nauda ierēdņus uztur? Un kā tas vairos Latvijas pievilcību investoru acīs?