Droši vien salīdzinoši maz cilvēku ievēroja baisu sakritību, kas futbola čempionāta finālmača laikā starp Nīderlandi un Spāniju bija vērojama kanālā Euronews. 11. jūliju Eiropas Padome ir noteikusi par Srebrenicas genocīda piemiņas dienu, un lielais baļķis Eiropas acī bija tieši nīderlandiešu karavīru klātbūtne un pasīvā līdzdalība apmēram 8000 Bosnijas musulmaņu vīriešu un zēnu slaktiņā, kam vairāku nedēļu garumā sekoja masveida izvarošanas un 25 tūkstošu sieviešu, bērnu un sirmgalvju deportācija.
Diktors stāstīja par tiesas prāvām, kurās nogalināto tuvinieki pagaidām nesekmīgi mēģina tiesāties ar Nīderlandes valsti un atrast kaut jel kādu gandarījumu savai traģēdijai.
Programmas veidotāji, saprotot, cik bezcerīgi viņu ziņu kanālam tai situācijā ir konkurēt ar tāvakara pasaules uzmanības piesaistes absolūto čempionu - futbolu -, mazā blakus lodziņā visu laiku bez skaņas tiešraidē rādīja notiekošo stadionā: Nīderlande pret Spāniju, ar nacionālo kamuflāžu nokrāsotas sejas, pašpārliecināta kliegšana, fanu kareivīgums. Saprotot producentu labo nodomu, tomēr jāteic, ka iznākums bija baismīgs, pat šķebinošs. Lai vai ar kādiem argumentiem, bet šie paši bļaurīgie nīderlandieši šai pašā dienā pirms 15 gadiem gļēvi atdeva drošai nāvei astoņus tūkstošus cilvēku. Spēles rezultāts šķita kā taisnīga tiesa, kā ļoti nosacīts miers.
Starptautiskā drošība, cilvēktiesības un taisnīgums arī ir komandas spēle. Būtu skumji, ja valstsvienību lieliskās saspēles un stratēģijas sportā tā arī paliktu tikai simbola līmenī, nepārnesot šo ideju un emociju savās tautās.