Viens no unikālākajiem atklājumiem Latvijas politikā ir tas, ka pēkšņi ir atklāts, ka «Sprūdžam nav pieredzes». Tikai pēc viņa paša demisijas paziņojuma koalīcijas vairākums atzīst Edmunda Sprūdža nespēju sekmīgi vadīt VARAM, kas parasti tiek saukta par pašvaldību ministriju.
Tas gan ir brīnums, ka pēc diviem darba gadiem ir atklājies, ka cilvēkam, kurš nekad iepriekš dzīvē nav vadījis nevienu pašvaldību un pat vienu dienu nav strādājis pašvaldībā, trūkst kompetences šajā jomā.
Te ir jājautā - kā vispār ir bijis iespējams, ka cilvēks ar šādu darba pieredzi ir ticis apstiprināts par ministru? Nerunāsim par Reformu partiju, kura spēja nominēt Sprūdžu pat premjera amatam. Tāpēc jau šīs partijas reitings ir nulle, ka viņiem sen jau ir zudusi jebkāda saikne ar realitāti.
Bet kā vispār Sprūdžs varēja iziet cauri valdības veidošanas sietam, kas ir politisks lēmums? Mēs lieliski zinām visas šīs atrunas par koalīcijas veidošanas realitātēm un to, ka partijas dala ministrijas kā lēņus, - bet kur ir kaut kripatiņa atbildības par savu valsti?
Var jau būt, ka Nacionālā apvienība un Vienotība gribēja ieriebt Reformu partijai, ļaujot tai nominēt tādus ministrus kā Sprūdžs. Bet vai tā nav vislielākā bezatbildība pret savu valsti, kāda vien iedomājama, proti, ļaut nekompetentam cilvēkam spēlēties ar nozari, ar pašvaldībām, ar dzīviem cilvēkiem, lai tikai vēlāk politiskajās spēlēs parādītu, kā viņš iekrīt ar seju šķīvī?
Un kā uz to skatījās mūsu augsti atbildīgais premjers Valdis Dombrovskis? Vai viņš nejuta nekādu atbildību, piekrītot tam, ka Edmunds Sprūdžs būs viņa valdības ministrs? Viņam neradās nekādas šaubas tajā dienā?
Tieši tādu eksperimentu ar valsti dēļ, kas pilnībā diskreditē demokrātisku valsts iekārtu, Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā izdarīja valsts apvērsumu, un cilvēki viņam aplaudēja un piemin ar labu vēl tagad. Tieši tādēļ nepopulārais un nemīlētais prezidents Valdis Zatlers pēkšņi uz vienu dienu kļuva populārs un mīlēts, ka tauta redz un saprot, un ienīst šo sistēmu, kuru par ideālu spodrina galma politologi un viņiem simpatizējošā prese.
Protams, šāda sistēma ir ideāla partiju elitei, kura šajā bezatbildībā jūtas kā zivs ūdenī. Tāpēc nav iespējama nekāda Satversmes reforma, ka šādā sistēmā dzimušie politiķi šo absurdu mīl kā miesīgo māti. Jo viņiem tas nav absurds, bet izdzīvošanas veids.
Tādi kā Sprūdžs nav spējīgi vadīt pat pēdējā Sūnu ciema pašvaldību, kur nu vēl ministriju. Bet viņš jau nav viens, tādu ir pilns Latvijas politiskajās partijās, tāpēc arī viņi šos sistēmu sargā kā lielu dārgumu.
Taču, skatoties uz Sprūdžu, mēs redzam, ka īstenot izmaiņas Latvijas valsts pārvaldē, lai pie valsts stūres varētu nokļūt tikai kompetenti cilvēki, ir izdzīvošanas jautājums valstij.