Ja nu ārprāts ir īsts?
Hamlets ir cilvēka konflikts ar laiku un pasauli, spogulis, kurā ieraudzīt savu seju. XX gs. tā bijusi ārēju spaidu izvagota, un uz daudzām Hamleta mīklām skatītājs arī šodien spēs atbildēt ar pārliecību. Vai luga ir par atriebību? Jā. Vai tā analizē indivīdam naidīgos varas mehānismus? Protams. Vai Hamlets ir prātā jucis? Nē. Viņš izliekas, simulē. Arī mums taču gribas zināt, ka sāpīgajā cīņā ar likteni esam traģiski donkihoti, nevis āksti, kas, paši to neapjaušot, uzjautrina pilnvērtīgos dzīves saimniekus. Bet ja nu, jājautā pēc Reiņa Suhanova versijas noskatīšanās, Hamlets netēlo? Ja nu ārprāts ir īsts?
Reiņa Suhanova Hamlets (pēc V. Šekspīra lugas motīviem) Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir sarežģīts gadījums. Neiespējami apgalvot, ka iestudējums ir veiksme - daudz kas no topošā režisora oriģinālās ieceres nav nolasāms vispār, ir struktūras problēmas, nepilnu pusotru stundu garā izrāde šķiet ilgstam krietnus trīs cēlienus. Vienlaikus - koncepcija «uz papīra» šķiet interesanta, un aktieru izspēlētās attiecības «dabā», kaut gluži atšķirīgas no tā, ko mums, spriežot pēc intervijām, kas sniegtas pirms pirmizrādes, vajadzētu redzēt, intriģē. Iespējams, pats to līdz galam neapjauzdams, režisors Hamletā atradis komēdiju. Tā ir vienlaikus asprātīga un šausminoša.
Izdomas bagāts vīrietis uzvalkā
Izrādē spēlē tikai divi aktieri - Kaspars Zvīgulis ar polsterētu alus vēderu un gļēvām, neizlēmīgām kustībām iemieso Hamletu, Normunds Laizāns spēlē Fortinbrasu, kurš savukārt tēlo vairākas lugas darbībai būtiskas personas: sākot ar tēva garu un beidzot ar Ģertrūdi. Spēles laukumu R. Suhanovs aizklājis ar trim melniem sintētiska materiāla aizkariem, kurus vidū pāršķeļ caurspīdīga plastmasas josla. Priekšplānā galds un divi krēsli. Izgaismojums, kā arī fakts, ka Hamlets nemitīgi stostās un svīst, liek domāt par pratināšanas telpu, kurā varonis iesprostots pret savu gribu. Visa Dānija, kā zināms, ir cietums, un R. Suhanovs ir identificējis cietumsargu - tas ir Fortinbrass, norvēģu princis, kuram iekrīt trešā roka uz dāņu troni un zemēm un tāpēc nākas tā nopūlēties ar vientiesīgo radinieku. Kur Oļģerts Kroders Valmieras Drāmas teātrī aiz bibliotēkas grāmatplauktiem atklāja ņirdzīgus žurku purnus, kas gatavi pārņemt Hamleta karaļvalsti, R. Suhanovs rāda lietišķi noskaņotu, izdomas bagātu vīrieti uzvalkā. Fortinbrass izdzēš gaismu, paņem rokā megafonu un kliedz uz lādzīgo, bet - teiksim politkorekti - pārlieku vienkāršo Hamletu, ka čūska, kas nogalinājusi karali, tagad valkā tā kroni. Hamlets nesaprot. Viņam tā ir absurda spēle - čūska, rāpulis, kronis - viņš atkārto komiskā centībā, bet vārdiem viņa pasaulē nav slēptas nozīmes. Fortinbrass neiztur: nav čūska, nav čūska, radinieks - viņš uzsprāgst - Klaudijs noindēja tēvu. Skats ir neizsakāmi komisks. No abām pusēm. Elegantā intriga izrādās pārlieku eleganta, lai būtu efektīva. Fortinbrasam, lai viņš taptu sadzirdēts, nākas nolaisties no civilizēta cilvēka augstumiem līdz gluži fiziskām ietekmēšanas metodēm. Uzvilcis stilizētu tekstila parūku, viņš pārmiesojas Ģertrūdē. Hamlets, kura vientiesīgajā prātā iedēstīta doma par mātes neuzticību, satraucas un sāk viņai pārmest. Ar vīrišķu spēku apveltītā Ģertrūde, vienlaikus vaimanādama par dēla skarbumu, burtiski piekauj viņu. Iztrakojies Fortinbrass laukuma malā novelk cepuri un ar gadsimtu nogurumu balsī izgrūž - ko es tev teicu? Māti neiztiec!
Doma - laba
Pēc R. Suhanova ieceres iestudējums ir sociāli politisks. K. Zvīgulis intervijās pirms pirmizrādes stāsta, ka jaunais Hamlets runā par varas attiecībām ar cilvēku. No lugas izlasīti tie fragmenti, kas ļauj runāt par ārēju manipulāciju ar varoni. Arī scenogrāfiskais noformējums esot iecerēts kā parafrāze par Latviju - horizontālajām melnbaltajām svītrām Jaunajā zālē improvizētajos priekškaros vajadzētu raisīt asociācijas ar valsts karogu dziļās sērās. Doma ir laba. Tas ir stāsts par reālpolitiku vai mediju tirāniju, par efektu, kādu tie atstāj uz «mazo cilvēku», par laikmetīgi izprastu nolemtību. Tikai - ja man nebūtu šādu iepriekšējo zināšanu, aktuālo Latvijas kontekstu izrādē tā arī nebūtu ieraudzījusi. Redzētu vairāk vai mazāk asprātīgu ainu virtenes bez iezīmētas mērķtiecības, jo K. Zvīguļa Hamletā pēc būtības maz kas mainās. Labs, dzīves nomocīts, ļoti vientiesīgs cilvēks gļēvi vaimanā. Finālā viņa kustības kļuvušas mazāk konvulsīvas, jo pakļautas Fortinbrasa gribai. Bet izjūta nav nepārprotami traģiska: tās ir drīzāk ārsta vai slimnieku kopēja attiecības ar nevaldāmu slimo, kas dzīvo iedomu pasaulē, nevis totāla varoņa kapitulācija likteņa priekšā. Tā kā rodas arī šaubas, cik uztverama ir ideja, ka dažādos tēlos pārmiesojas nevis N. Laizāns, bet gan viņa varonis, priekšplānā izvirzās jautājums, kādu Hamletu režisoram ir izdevies iemiesot. Kā pārsteigums nāk atziņa, ka nejauši radies risinājums, iespējams, attiecībā pret laikmetu ir pat intuitīvi dziļāk tverts.
R. Suhanova izvēle iestudēt Hamletu tikai ar titulvaroni un Fortinbrasu pievērš uzmanību vienai no Šekspīra lugu stilistiskajām īpatnībām, proti, tās ir pārpildītas ar spoguļattēliem. Fortinbrass lugā nav tik daudz ienaidnieks, kā otrs Hamlets. Abi ir troņmantnieki, kuriem nogalināts tēvs (Norvēģijas karaļa slepkava ir vecais Hamlets), abu zemes manto tēvoči, abi lugas sākumā stāv izvēles priekšā - pa kuru ceļu. Hamlets ir ne tikai atriebības, bet arī pieaugšanas drāma. Būt vai nebūt kā tapt vai netapt. Fortinbrass izšķiras un no dēla simboliski kļūst par tēvu. Viņš neseko, bet ved - pulkus pret poļiem, Dāniju pretim nākotnei. Vai nu ideālais valdnieks, vai despotisks iekarotājs, viņš tiks galā. Vai Hamlets tiktu? Skatoties spogulī, visiem gribētos ticēt, ka izvēle nepārtapt ir godīguma, asredzības, spēka zīme. Bet ja nu Hamlets patiesībā ir naivais, katrai vēja pūsmiņai pakļāvīgais, uz klīniska ārprāta robežas balansējošais K. Zvīguļa varonis? Vai tad otrs Hamlets, lai cik cinisks un šausminošs, nešķistu neizbēgama alternatīva? Prieku šādas pārdomas nevar raisīt, tieši otrādi - paveras traģēdijas bezdibenis. Diemžēl šķiet, ka attiecībā uz laikmetīgo Hamleta kontekstu R. Suhanovs skatījies kā skaidrā ūdenī.