Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
(..) 1989. gada martā notika PSRS Tautas deputātu vēlēšanas. Kādas atmiņas par tām?
Tās bija tiešās vēlēšanas, kur arī bija kvotas no sabiedriskām organizācijām - no komunistiskās partijas, no arodbiedrībām, no komjaunatnes…. Man jau teica, ka nevajag, kā saka, līst peklē, bet atkal no kompartijas jāiet, un plēnums nolēma. Bet es, redzot to situāciju, teicu, ka iešu uz parasto apgabalu. Mēs tajā apgabalā - Proletāriešu rajonā - bijām četri. Pretī - Dobelis, Repše un Āboliņš (Jānis Āboliņš - toreiz rūpniecības ministrs). Ar nelielu pārsvaru tiku ievēlēts.
Devāties uz vēsturisko 1. Tautas deputātu kongresu Maskavā. Latvijas delegācija praktiski ir sašķēlusies divās daļās. Kurā pusē ir Jānis Vagris?
Nevienā! Gudri jau ir runāt: «Ko tad tu tur slēpies?» To neviens negrib saprast, ka ar atklātām kārtīm toreiz spēlēt nevarēja, lai kāda tur arī glasnostj bija.
Kāda bija sajūta, kad sit no abām pusēm?
Nu ne jau tā labākā! Piemēram, ejot pa ielu, bijušie kolēģi, kad ieraudzīja mani, pārgāja uz otru ielas pusi. Citi pienāca klāt un teica, ka kopā ar Gorbačovu pakārs par to, ka Padomju Savienību izjaucu. Diezgan jautra tā dzīve!
Vēl viens paradokss - ir 1989. gada 28. jūlijs un notiek Latvijas PSR Augstākās padomes sesija. Tajā laikā Jānis Vagris ir LKP CK pirmais sekretārs un sesijā jāpieņem deklarācija par Latvijas PSR suverenitāti. Pirmais sekretārs vada šo sesiju un lemj par Latvijas PSR suverenitāti.
Gorbunovs bija apslimis un bija slimnīcā Maskavā. Un tad bija jautājums par to, kas vadīs to Augstākās padomes sesiju. Es nezinu, kas to izlēma. Es tajā laikā nebiju pat Latvijas Augstākās padomes deputāts, biju PSRS deputāts. Man pateica, ka «jesķ mnenije» (ir viedoklis) un man jāvada sesija. Es teicu: «Labi. Kādi tur ir jautājumi?» Es paskatījos, ka dienaskārtībā ir tie jautājumi, kurus es atbalstu. Piekritu.
Kārtis bija jāatklāj, jo balsojumā visi noteikti skatījās - gan viena, gan otra puse. Deklarācija par suverenitāti bija praktiski pirmais solis.
Jā. Un es balsoju. Tajā laikā jau daudzās republikās runāja par suverenitātēm. Un tika gatavots - tā tikai varbūt tāda doma bija - jaunais Savienības līgums, kad principā iet uz konfederāciju, katra republika ir suverēna.
Neatkarīgu valstu savienība?
Nevis neatkarīgu. To pēc tam Jeļcins izgudroja. Suverēnas valstis uz konfederācijas principiem.
(..) Bet nekāda sevišķa maskēšanās vairs nebija vajadzīga. Pa visu Savienību gāja tas jautājums par suverēnām republikām un par jaunu līgumu. Nu bija tur tie ģenerāļi, kas brēca pretī. Es tikai atceros, ka Juris Bojārs teica - ja pirmais sekretārs pasaka, tad ģenerāļi pieklust.
Tajā laikā jau sarkanbaltsarkanais karogs plīvoja, bet oficiāls tas nebija. Runas jau par himnu sākās. Kas tajā laikā notika Centrālkomitejas birojā, kur sēdēja tādi cilvēki kā Soboļevs, kas ir no Maskavas atsūtīts pārraugs, un otrā pusē - Gorbunovs.
Ne tikai Gorbunovs. Bresis, Oherins, Priedītis Ivars, komjaunietis….
(..) Redziet, Soboļevs… Ja būtu iepriekšējais - Dmitrijevs, kas no Ņižņijtagilas bija atsūtīts, tad būtu grūtāk bijis. Es jau šad tad, kad iznāca kuluāros saskrieties ar Gorbačovu, teicu viņam, ka «mēs domājam to un to, bet ir pretestība…» Bet viņš atbildēja: «Davai, davai! Ti deistvuj. Jesļi polučitsja, ja ķebja podderžu.» (Tu darbojies! Ja sanāks, tad es tevi atbalstīšu). Tāds bija Gorbačovs - ja izdosies, tad atbalstīs.
Bet ja ne?
Tad ar tevi ir cauri… Tāda bija viņa taktika visur. Tad nu es Soboļevam teicu, ka ar Gorbačovu esmu runājis un viņš saka - «ko mīcāties uz vietas, vajag iet tālāk, process pošol, tad arī vajag, lai process notiek.» Soboļevs tā negribīgi, bet tomēr piekrita. Ar viņu bija diezgan viegli - viņš nebija tāds Maskavas diktators. Bija arī Zukulis. Nu kā čekas priekšnieks, kurā nometnē viņš var būt? Viņš jau arī tā: «Kā būs, kā būs?» Vienā plēnumā Rubiks izbļaustījās: «Priekš kam mums ir tanki Ādažos?» Prasu: «Nu ko, tankus vedīs iekšā?» «Nē. To ne.» Visu laiku bija jālokās un jācenšas. Viņam bija iespaids Maskavā, bet Pugo palīdzēja man.
Tas ir jaunums!
Jā! Kad viņš bija MVD šefs, es teicu, lai neļauj tiem trakot. Viņš atbildēja: «Labi!» Bet viņi jau uz savu galvu daudz ko te darīja, nemaz neprasot atļauju. Vienīgā taktika bija - piebremzēt….
Lai nebūtu asiņu?
Lai nebūtu te asumu, lai nenonāktu līdz tādam konfliktam…. Gorbačovs teica: «Ti smotri, neobostraj obstanovku! Nu ņe mņe tebja učiķ.» (Tu skaties, nesaasini situāciju. Bet ne man tevi mācīt.) Viņam jau pašam nebija galīgi skaidrības par to perestroiku - kur viņa aizies, kā viņa aizies. Un ko viņš gribēja izdarīt, man liekas, viņš vēl šodien nezina. Pārkārtot sabiedrību? Bet kā? Ja būtu konkrēts plāns, jau kāda stratēģija izstrādāta un tad to pamazām realizētu… Bet nekā jau nebija.
(..) Cik es sapratu no Gorbačova, ka pēdējais plāns pirms puča bija noslēgt jaunu Savienības līgumu, izveidot sava veida konfederāciju. No Tautas frontes jau arī viena daļa bija par to, ka jāiet pakāpeniski - konfederācija, tad paskatīsimies. Nu tāda taustīšanās bija. Ar to līgumu nekas nesanāca, viss pajuka.
Pučs notika 19. augustā, karstā vasaras laikā… Kā jūs par to uzzinājāt?
Kā visi. Uzzināju no televizora, kad skatījos tos «gulbīšus». Biju Rīgā. Lai gan pēdējā laikā uz Maskavu braukājām kā ar tramvaju - svētdienas vakarā parasti prom uz Maskavu, piektdienas vakarā - uz Rīgu.
Pučs sākās… svētdienā.
Uz Maskavu vakarā neaizlidoju. Pirmdien domāju - ko darīt? Piezvanīju Gorbunovam. Viņš saka: «Man jau arī te virs galvas helikopters lido. Bet - tev pašam jāizlemj. Nebūtu jau slikti, lai būtu informācija tieši, kas tur notiek.» Biju pirmdien no rīta saņēmis valdības telegrammu, ka otrdien ir PSRS Augstākās padomes Prezidija sēde.
Otrdienas rītā sēdos lidmašīnā un - uz Maskavu. Tā sēde bija nolikta pēcpusdienā. Zvanīju uz Kremli, jo telegrammā bija piezīme, ka «par ierašanos ziņot». Agrāk tādas nebija. Norādīts telefona numurs. Es piezvanīju, ka esmu ieradies. Dzīvoju mūsu pārstāvniecībā. Man saka: «Nebrauciet ar sabiedrisko transportu. Izsauciet mašīnu.» Es jau parasti gan līdz centram braucu ar metro. Piezvanīju uz garāžu. Atsūtīja. Piebraucām pie Kremļa. Augstākās padomes garāžas mašīnas parasti Kremlī uzreiz brauca iekšā, jo viņiem tie īpašie numuri un neviens nepārbaudīja. Tagad - aptur, pārbauda dokumentus. Parādu savu apliecību. «Labi, brauciet!» Braucam pa tiem vārtiem iekšā, es skatos - tur tas dārzs pilns ar bruņutransportieriem. Stāv no vienas vietas, kur agrāk tikai vienīgi Carj-puška bija.
Kāda sajūta?
Es tā padomāju - nu iekšā mani ielaida, bet vai ārā laidīs? Lukjanovs vadīja Prezidija sēdi, jo Gorbačovs bija arestēts, ne arestēts, aizturēts… nu kaut kā nesaprotami tur viss bija. Tā sēde gāja diezgan tādos augstos toņos. Opozīcija teica, ka Lukjanovs bijis pie Gorbačova, ar viņu runājis, tas tur liedzās, ka viņš nav bijis… Izrādījās, ka viņš bija lidojis uz Forosu pirms puča un kaut ko saskaņojis....
No Latvijas vēl kāds bija bez jums?
Nē, neviena. Bija jau pirmie upuri ielās, un tad es arī runāju. Es teicu: «Vajag tām spēka struktūrām uzlikt kaut kādus iemauktus. Mums jau ir upuri.» Prasīja ārkārtas sēdi sasaukt. Bet Lukjanovs - nē. Ir jānoskaidro situācija. Un par tām spēka struktūrām - nu tad viņš tur dievojās, ka tāds uzdevums nevienam nav dots. Nezinu, kāpēc Pugo nepiedalījās tajā prezidija sēdē.
(..) Parunāja, ka dos kaut kādus norādījumus, bet jādara viss, lai netiek tālāk saasināta situācija. Iznākuma sēdei - nekāda. Lukjanovs beigās teica: «Mēs neko nevaram, mums nav pietiekamas informācijas, lai varētu pieņemt kādus lēmumus. Pārnesīsim Prezidija sēdes turpinājumu uz rītdienu.» Es domāju: «Kamēr es tikšu līdz vēstniecībai, Peters kaut kā jāinformē.» Mēģinu pa tiem telefoniem. Atslēgti. Pasaka: «Numurs bloķēts.» Bet Kremlī vēl ir otri sakari, tā sauktie VČ, kas ir pa visu Savienību. Pa to līniju uz Maskavu nedrīkstēja zvanīt. Bet es zinu, ka Peteram ir VČ, un man tas numurs ir atmiņā. Peters pacēla klausuli un brīnījās: «Kā, kur sakari radušies?» Otrā dienā tā sēde nenotika.