Var arī pārkombinēties...
1. Grūstīšanās valdošajā koalīcijā ilgst jau mēnešiem un laiku pa laikam sasniedz tādu intensitāti, ka «prasās» kāds loģisks iznākums. No šī viedokļa var saprast, ka Nacionālās apvienības (NA) atteikums aizvadītajā nedēļā atbalstīt premjera kandidātu satiksmes ministra amatam tika iztulkots kā vēl viena zīme, ka šīs valdības pašreizējā sastāvā gals ir tuvu. Pēc pašvaldību vēlēšanām - tad tik sāksies...
Cik noprotams, zemteksts ir tāds, ka Reformu partija (RP) vēlēšanās nostartēs tik švaki, ka šis objektīvais (iepretī partiju reitingiem, kurus vienmēr var traktēt dažādi) novērtējums RP darbam ļaus reformistus nostādīt izvēles priekšā: vai nu atdodiet kādu ministriju NA, vai arī ejiet prom no koalīcijas, runāsim ar zaļajiem zemniekiem (šīs teorijas piekritējiem likās zīmīgi, ka ZZS Matīsa kandidatūru atbalstīja...). Konstrukcija visnotaļ loģiska, jo sajūta, ka koalīcija pašreizējā sastāvā ir iebuksējusi smiltīs, rodas arvien plašākam ļaužu lokam.
Tomēr kāršu kavas samaisīšanu var kavēt divi faktori. Pirmais: pati premjera partija vēlēšanās Rīgā var nostartēt tik vāji, ka var rasties asinskāri jautājumi par pašas Vienotības (V) tiesībām uzvesties kā vecākajam brālim valdības koalīcijā. Proti, viena lieta ir jau pierastais stāsts par RP zemo reitingu, pavisam cita - ja Rīgā ne tikai nenotiek varas pārņemšana, bet arī V saraksts gūst premjera partijas ambīcijām nepiedienīgi pieticīgus rezultātus. Otrais (tiesa, mazāk ticams): pastiprinās nojautas, ka Latvijai eirozona slavējoši pliķēs pa plecu, tomēr palūgs uzkavēties priekštelpā vēl kādu gadu divus. Proti, diskusijās par iestāšanos eirozonā publikas lielākā daļa a priori pieņem, ka mūs tur gaida atplestām rokām, kas īsti neatbilst patiesībai. Ir centīga kritēriju izpildīšana no kandidējošās valsts puses, un ir eirozonas lielo spēlētāju savstarpējās rebes un kalkulācijas (Francijas specifiskās intereses utt.). Savukārt, ja brašajā soļošanā uz 2014. gada 1. janvāri orķestris saminstināsies, koalīcijas partijām (taisnības labad jāsaka - Latvijai vispār) parādīsies pavisam jauna situācija, kurai neviens nav gatavs (B plāna neesamība netiek pat slēpta). Un šādā brīdī pilnai laimei vēl sākt koalīcijas pārbūvi būtu visnotaļ riskanti pašām partijām.
Ideja jau laba, bet...
2. Pats Satiksmes ministrijas valsts sekretāra izvirzīšanas ministra amatam sižets - un neatkarīgi no iznākuma - ir visnotaļ interesants pat neatkarīgi no Matīsa kunga personības. No vienas puses, valsts sekretārs ir cilvēks, kurš nozari pārzina, tāpēc, ja kādā nozarē neplānoti nepieciešams jauns ministrs, liktos tikai loģiski, ka postenim aicina attiecīgās ministrijas valsts sekretāru. Tomēr problēma tieši ir valsts sekretāra ciešā saikne ar nozarē notiekošo, arī nebūšanām. Protams, valsts sekretārs var mēģināt norobežoties no nesmukumiem, sakot, ka par tiem atbildīgs bijis ministrijas politiskais vadītājs(-i). Tomēr izskatītos amizanti, ja pretendents politiķu auditorijai (Saeimas frakcijām, komisijām) klāstītu, cik ļoti viņam, godprātīgam ierēdnim, dzīvi gandējuši politiķi. Citiem vārdiem sakot, it kā pareizā ideja par bezpartijisku nozares pārvaldes profesionāļu rekrutēšanu ministra postenim praksē ir ļoti sarežģīts vingrinājums.
Otrs sižets kategorijā «ideja jau laba, bet...» aizvadītajā nedēļā bija vērojams Saeimā, bet te akcents liekams uz diemžēl izplatīto praksi, ka pozīcija nevis pielabo jēdzīgu opozīcijas ideju, bet noraida to tāpēc, ka negribas ķēpāties ar politisko pretinieku ierosinājumu. Šķiet, nevienam nav jāpierāda, ka jauniešu bezdarbs ir ļoti smaga problēma, tādēļ apspriešanas vērts ir ikviens padoms tās risināšanai. Tātad Saeimas 28. februāra plenārsēdē Saskaņas centra (SC) deputāts Reskājs piedāvāja ieviest darba devējiem terminētu bonusu, ja viņi dod darbu jauniešiem līdz 25 gadu vecumam, - darba devējs uz gadu tiek atbrīvots no savas sociālā nodokļa daļas maksāšanas. Reskājam oponēt tribīnē kāpa Labklājības ministrijas parlamentārais sekretārs Ašeradens (V), kurš akcentēja risku, ka šāda bonusa ieviešanas gadījumā darba devēji vilināšot jauniešus prom no izglītības sistēmas un pēc kāda laika jaunie cilvēki konstatēs, ka nav vairs nedz darba, nedz kārtīgas izglītības. Nestrīdoties par uzburtās ainas patiesīgumu, jebkurā gadījumā ar SC priekšlikumu varēja pastrādāt, nevis, kā saka, cirst saknē.
Apburtais loks?
3. Dīvaina situācija veidojas jautājumā par to, vai Latvijai atvirzīt tālāk nākotnē gāzes tirgus liberalizāciju. No vienas puses, Latvijas gāzes (LG) teiktajā ir loģika: ja piegādātājs objektīvi tuvākajos gados jebkurā gadījumā būs Krievija, liberalizācija - tai juridiski jābūt noformētai 2014. gadā - tāpat paliks uz papīra. Tā teikt, kad parādīsies alternatīvi piegādes veidi (leišu-poļu cauruļvads, sašķidrinātās gāzes terminālis), tad arī runāsim. No otras puses, ja vismaz juridiski Latvija nepasaka, ka mūsu tirgū tiek gaidīti arī citi spēlētāji, kādēļ šiem potenciālajiem piegādātājiem vispār domāt par šādu iespēju? Kur ir garantija, ka 2017. gadā (šāds jauns termiņš tiek piedāvāts) kaut kādu iemeslu dēļ tirgus brīvlaišana atkal netiks atlikta?
Diskusijās par Latvijas atkarību no viena dabasgāzes piegādātāja tradicionāli pietrūkst viena posma. Kad LG kušina bažas, ka Krievija savu monopolstāvokli var izmantot politiskiem mērķiem, nereti tiek minēts, ka Latvijai taču ir Inčukalna krātuves, kurās gāze tiek uzglabāta visam reģionam, respektīvi, mums ir drošības spilvens stundai X. Lai gan ir mazliet grūti iedomāties Latvijas amatpersonas, kas uzdrošinātos piegāžu pārrāvuma vai nepamatota cenas kāpuma gadījumā piedraudēt nedod gāzi Ļeņingradas apgabalam, lai nu tā būtu. Bet - kas tad īsti kontrolē Inčukalna krātuves? Zemes dzīles it kā pieder Latvijas valstij, bet nez kādēļ liekas, ka valsts ar šo Inčukalna aktīvu nemaz tik brīvi nevar vajadzības gadījumā rīkoties...
Zināmā apburtajā lokā, šķiet, ir nonācis ekspremjers Repše un viņa domubiedri. Kad savulaik izveidojās biedrība Latvijas attīstībai, tā samērā pamatoti deklarēja, ka Latvijā nav īsti labējas politikas, ka uzņēmēju interešu aizsardzība notiek saraustīti un necaurskatāmi. Ambīcijas bija skaidrs skatījums un nebaidīšanās teikt nepatīkamas lietas. Savukārt pagājušajā nedēļā Repšes kungs parādījās TV ekrānos ar aicinājumu «ikvienam piedalīties» ideju krātuves veidošanā. Idejas var būt gan sociālistiskas, gan labējas, un to paudēji noteikti ir pārliecināti par savu domu noderīgumu Latvijai. Citiem vārdiem sakot, biedrība sāk dreifēt «lielās telts» žanra virzienā, zaudējot savu pieteikto identitāti. Biedrības personālijas var dažādi vērtēt (Jaunups, Titavs, Belokoņs u. c.), tomēr nenoliedzami tie ir cilvēki ar pieredzi. Acīmredzot šiem ļaudīm radusies sajūta, ka, ja viņi vēlas no NVO transformēties par politisku partiju, tad idejiskā stila tīrība ir atmetama un jādarbojas kā putekļsūcējam, lai katrs piedāvājumā atrastu sev ko tīkamu. Var jau arī tā, bet šādā gadījumā risks minētajai grupai ir tas, ka sabiedrība ar šādu taktiku jau ir daudzkārt saskārusies (Vienotība, ZZS, Saskaņas centrs). Vēl viens izdevums «Īsumā par visu» var nelikties interesants.
Zināms strupceļš sāk veidoties arī Latvijas mēģinājumos darīt sevi interesantu ārvalstu investoriem ar zemiem nodokļiem. Pagājušajā nedēļā (IHS Global Insight, 27.02.) kļuva skaidrs, ka zviedru piemēram seko arī dāņi un somi, samazinot uzņēmumu peļņas nodokļa likmes (attiecīgi uz 22% un 24,5% ar tālākas samazināšanas iespēju). Latvija nevar ilgstoši turpināt sacensties pēc principa «kurš sola vairāk».