Jāteic, ka šos divus gadus es izvairījos ne tikai skatīties Trīru, bet pat filmas, kurās piedalījās Šarlote Ginsbūra. Vienkārši instinktīvi aizvēru durvis, ja gadījās.
Septembra vidū, kad kopā ar savu draudzeni Gunillu bijām nodevušās sēņu mistērijai Latvijas mežos, brokastīs pirms brauciena uz mežu aizrunājāmies par filmām. Tā kā tuvojās mans brauciens uz Gotlandi, pastāstīju viņai par Trīru. Vakarā, laimīgi nogurušas no meža un pielasītajiem groziem, ieslēdzām filmu kanālu. Neticēju savām acīm, bet rādīja Trīra filmu Šķeļot viļņus. Brīdi pamatīgi minstinājos, bet tad tomēr paliku uz vietas. Jo filma par naivi dziļo mīlētāju Besu ir viena no manām mīļākajām filmām. Jāteic, ka arī šoreiz, pēc gadiem, tā mums trāpīja tieši sirdī. Kad Besas segās ietītais augums pazuda jūrā, mēs vairs neturējāmies un asaras pār mūsu vaigiem plūda aumaļām.
Pirms prombraukšanas uz salu piezvanīja Inga Ābele un teica, lai tikai noskatoties Trīra Melanholiju. Atbildēju, ka, visticamāk, tomēr to nedarīšu. Un tad Inga teica viedus vārdus: «Pirms diviem gadiem Trīrs bija briesmīgs, un tu salā biji tāda, tagad viss būs citādi.»
Un viss patiešām ir citādi. Bet ne jau par personiskām šī stāsta sakritībām ir runa. Saulainajā, mierīgajā, dzīves ilglaicīgumu un skaistumu apliecinošajā salā skatoties Trīra Melanholiju, aizdomājos, cik neiedomājamas un neizsmeļamas ir radītāja, mākslinieka iespējas. Būt ellē un pārdzimt paradīzē. Un darīt to vairākkārt. Nomirt un augšāmcelties. Skaidri, uzskatāmi parādīt šo iespēju. Un izdarīt to savas, vienīgās dzīves laikā.
Trīra sāpju tēma Melanholijā palikusi tā pati. Joprojām viņš klīst sev noslēpumainās un biedējošās sievietes pasaules labirintos. Joprojām viņš žonglē ar klišejām - mēness - tumšais femme ievilcējs. Bet tik pārliecinošs un skaists atkal iznāk viņa stāsts par padošanos grūtsirdības visaptverošajam spēkam. Un par izvēli - sekot tam vai nesekot.
Pāris dienu vēlāk salā naktī vējš pašķīra mākoņus un virs jūras uzlēca milzīgs mēness. Man normālā reakcija būtu bijusi aizvērt aizkarus. Bet tagad bailes bija pazudušas un, vērojot mirdzošo, apaļo bumbu, bija skaidrs - jāpaliek te uz vietas.