Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kāpēc tu, krievu cilvēks, pieņēmi atmodu?
Nav jēgas manā dzīvē meklēt kādu konkrētu notikumu, kas deva impulsu. Deviņdesmitajos gados gan man teica, ka «redz, tavs tēvs liels direktors, Staļina laikā sēdēja. Tā ir tava atriebība režīmam». Bija arī tādi, kas uzskatīja, ka mani nomāc cenzūras slogs, tā smagums neļauj izpausties radošumam. Bet taisnība nav ne vieniem, ne otriem. Tēvs jau sen bija miris, un viņš nekad nebūtu mani atbalstījis, ka eju politikā. To nu es zinu skaidri. Ja runā par cenzūras spiedienu, tad jāsaka, ka tajā laikā jau es to biju pārvarējis. Biju gana sekmīgs literāts, manas lugas bija pazīstamas pasaulē un tika uzvestas apmēram 130 teātros, Maskavā pat trīs teātros vienlaikus. Ar saviem honorāriem varēju konkurēt ar Raimondu Paulu. Tā ka - viss it kā bija kārtībā.
Tajā laikā biju normāli domājošs cilvēks, kurš daudz lasīja starp rindiņām. Es strādāju žurnālā (literāri māksliniecisks žurnāls Daugava, kas iznāca krievu valodā no 1977. līdz 2006. gadam - red.), kuru krasi politizēju. Kad mani CK birojā apstiprināja galvenā redaktora amatam, Boriss Karlovičs Pugo jautāja: «Kas mainīsies žurnālā? Kāda ir tava programma?» Es atbildēju, ka ir divi svarīgi jautājumi: totāla destaļinizācija - tas ir pirmais. Un otrais - literatūra. Bet galvenais, ka «es negarantēju, ka mēs neķersimies klāt arī ļeņinismam» - tā es biroja sēdē atbildēju. Pugo atpogāja apkaklīti, ilgi svīda, tad paskatījās uz biroja locekļiem un prasīja viņiem: «Vai biedriem būs kādi jautājumi?» Biedriem jautājumu nebija. Biedri visi tolaik ar šausmām skatījās uz Maskavu, nesaprotot, kas tur notiek.
Es iestājas par demokratizāciju. Lieliski zināju, kas notiek visapkārt. Par Ribentropa-Molotova paktu biju dzirdējis vēl pirms Mavriks Vulfsons par to sāka atklāti runāt. Sapratu, ka toreiz tika dalīta pasaule uz Baltijas un Polijas rēķina. Tas man likās ļoti netaisnīgi. Turklāt es biju pārliecināts, ka viss, kas ir iekarots, kādreiz būs jāatdod. Nebija palikusi vairs neviena impērija. Austroungārijas bloka sairšana liecināja, ka vienīgā problēma - kā to visu atrisināt bez asinsizliešanas.
1986. gadā Liepājā veidojās helsinkiešu grupa, es simpatizēju viņiem. Nākamajā gadā izveidojās Vides aizsardzības klubs. Tas viss bija atmodas un Tautas frontes priekšvēstneši. Tad arī radās lieliskais televīzijas raidījums Labvakar. Es ne tikai pieņēmu atmodu, bet arī piedalījos tās veicināšanā jau no pirmajām dienām. Biju Tautas frontē, vēl pirms tā radās. Un es domāju, ka tas bija likumsakarīgi, ka tieši viens no mana žurnāla darbiniekiem - Viktors (Avotiņš - red.) - pirmais izteica vārdus Latvijas Tautas fronte. Un pēc diviem mēnešiem sākās stihiskas kustības organizēšana. Visur piedalījos, jo nebija nemaz cita varianta.
Tu biji padomju cilvēks?
Dabiski. Es gāju tādā pašā skolā kā visi. Mēs klausījāmies vienas un tās pašas runas, lasījām vienas un tās pašas avīzes. Arī grāmatas. Teikt, ka es kalpoju režīmam, nevaru, jo biju izvēlējies avīzē, kur strādāju, neitrālu pozīciju - rakstīju informācijas un gatavoju reportāžas. Tā nebija partijas dzīves vai propagandas nodaļa. Lai gan visur, kur es strādāju, mani amatā apstiprināja kaut kādos birojos. Apstiprināja ar tādu noteikumu, ka stāšos partijā. Bet tā arī neiestājos. Kad strādāju pie Dmitrijeva Rīgas Balsī, bija jūtams spiediens uz viņu no Osmaņa, pilsētas partijas biroja sekretāra un Ļeonovas, kura nesaprata, kāpēc par nodaļas vadītāju jāapstiprina cilvēks, kurš nav partijas biedrs. Dmitrijevs tad vispirms atrunājās ar to, ka Dozorcevs gribot līdz galam nokalpot komjaunatnē. Kad ne par kādu pilnu stāžu komjaunatnē vairs nevarēja būt runa, viņš teica: «Gatavojam, gatavojam partijai.» Daudz gadu tā gatavoja. Es jau pēc tam teicu, lai mani pārceļ darbā par redakcijas šoferi, jo tam nebija jābūt partijas biedram. Tad nu es kādu laiku skaitījos nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, un, kad tas vairs nederēja, mani pārcēla strādāt sekretariātā.
Es neuzskatu, ka biju disidents. Tādu nopietnu disidentu, kā tas bija Krievijā, te Latvijā nemaz nebija. Viņus visus labi zināju, biju pazīstams. Esmu bijis Filoloģijas fakultātes, kur strādāja Astra, komjaunatnes sekretārs. Pazinu arī Cālīti.
Kā sākās Tautas fronte? Kā tu atceries pirmās sapulces pēc radošo savienību plēnuma?
Es jau arī strādāju tajā radošo savienību plēnumā, palīdzēju sagatavot uzstāšanos. Tas (plēnums - red.) bija Tautas frontes pamatlicējs. Pamata noskaņojums tika sasummēts dokumentos, rezolūcijās. Tagad tos lasīt bez smaida nav iespējams. Smieklīgi izklausās, bet pirmā Tautas frontes programma bija ļoti tuva Vissavienības 19. partijas konferences materiāliem. Tajā pašā laikā tas bija solis uz priekšu. Es nezinu, vai jau tad, vai vēlāk radās taktika - soli aiz soļa. Es Tautas frontē vadīju sociālo komiteju un biju valdes loceklis. Arī Domes loceklis. Bet es maz ko jēdzu sociālajās problēmās, viss rādījās tikai aptuveni, apmēram kaut kāds zviedru sociālisms nākotnē. Neviens nesaprata, no kurienes būs līdzekļi, bet tikai bija sarunas, ka vajag tam dot, tam dot…. Es specializējos taktikas jautājumos, kā reaģēt uz katras dienas notikumiem. Tajā laikā biju piesardzīgs. Atklāti sakot, pagriezienos ne vienreiz vien bremzēju. Kādreiz sanāca, bet citreiz - ne. Katrā ziņā uzskatīju, ka tādā lavīnveida kustībā kādam jābūt saprātīgam. Kā nekā Latvijā bija centrs trīs Baltijas kara apgabaliem - armijas, robežapsardzes un gaisa spēku. Arī notikumi Maskavā ne vienmēr bija saprotami, jo arī tur nebija nekāda scenārija. Otra mana specializācija - cilvēktiesības. Tas arī palika mans lauciņš vēlāk, jo es biju Augstākās padomes komisijā par cilvēktiesībām.
Es atceros, ka LTF valdes vēlēšanās bija tikai viens konflikts. Mēs neievēlējām Bojāru, bet iedevām viņam vadīt politisko komiteju. Viņš apvainojās un sāka tā gluži vienkārši - neko nedarīt. Mēs viņu nomainījām ar diviem cilvēkiem - Rozenvaldu un Godmani. Šajā pārī līderis bija Godmanis. Bojārs uzstāja uz kooptāciju. Bija paplašināšanas mehānisms, bet arī tur viņš neiekļuva. Mums ātri kļuva skaidrs, ka dokumentu sagatavošanas štābs bija politiska komiteja. Tāpēc arī Godmanis Tautas frontē drīz vien ieguva lielu nozīmi. Viņš bija kā mašīna! Man šķita, ka viņš var būt jebkuras nozares uzņēmuma direktors. Un labs direktors. Viss, kas radās valdē, pārvērtās dokumentos. Godmanis to darīja ļoti nevainojami un prasmīgi. Nācās arī reaģēt uz ārējiem traucēkļiem, kādu bija ļoti daudz. Visi tie mītiņi, katru reizi nemiers par to, vai nebūs konfliktu, nelīs asinis, nebūs kaut kādu provokāciju, uz kurām būs jāreaģē milicijai un tā tālāk. To laiku es atceros kā tādu elles laiku. Man nekad nebija tik daudz kontaktu kā tobrīd, tik daudz rūpju kā tajā laikā. Es nekad tik maz nebiju gulējis kā toreiz. Un paralēli tam vēl gatavoju žurnālu.
Runājot par opozīciju Tautas frontes iekšienē un pat divvaldību, tas bija starp LNNK un valdi. Līdz noteiktam laikam es viņus uztvēru kā visa procesa dabisko katalizatoru. Bet pēc kāda laika kļuva grūti. Jo īpaši ar pilsoņu komitejām. Mani atbalstīja Īvāns, un attiecībā uz pilsoņu komitejām izstrādājām tādu politiku, ko nosaucām par «pilsoņu pašdarbību» - lai dara, ko grib.
Mēs tur nosūtījām savus cilvēkus. Piemēram, Indulis Bērziņš tur iestājās.
Es to nezināju. Daudz kas tikai tagad uzpeld. Bet viņu pārstāvji bija toreiz ar mums, kad mēs pie Kaķīšu ezera gatavojām scenāriju, ko New Your Times, starp citu, nosauca par Baltijas valstu labāko neatkarības sasniegšanas scenāriju. Man liekas, ka Grīnblats arī tur toreiz bija un visiem apnika ar to neleģitīmo procesu. Škaparam pietika iekšējā spēka, lai, vairākas reizes dodot dokumentus apspriešanai, visus samierinātu. Kāds bija tas scenārijs, ko piedāvāja? Tā bija shēma, kā pie varas nonākt ar leģitīmām padomju vēlēšanu procedūrām. Tas nedraudēja ar asinsizliešanu. Un es uzskatu, ka tas ir Škapara un viņa grupas nopelns. Laķis pastāvēja uz to, arī Kehris. Daudzi aizstāvēja šo variantu. Pirms tam viss notika lavīnveidīgi. Mēs sapratām, ka neapturot tas var slikti beigties. Tika saukti kaut kādi termiņi - 12, 14 gadi. Neviens nevarēja iedomāties, ka tas notiks tik ātri. Vienīgais cilvēks, un tas man vēl līdz šim nav skaidrs, bija Jānis Jurkāns. Viņš man pēc janvāra notikumiem teica, ka Gorbačovs neies uz asinsizliešanu. Jurkāns teica, ka aiziešana no Padomju Savienības notiks līdz vasarai. Es viņam jautāju, kur viņš redz tā priekšvēstnešus. Viņam esot bijušas sajūtas. No citiem es nekādus termiņus nekad neesmu dzirdējis. Mums ar to puču ļoti laimējās. Un arī ar deklarācijas pieņemšanas brīdi. Līdz deklarācijas pieņemšanai bija daudz notikumu, par kuriem mēs tagad nerunājam, bet kuri mūs aizveda līdz 4. maija deklarācijas pieņemšanai.