Referenduma nedēļa spilgti atgādina, ka mēs neviens nezinām, kā turpināsies process, kurā 18. februāris var izrādīties nevis pielikts punkts, bet jauns sākums. Sākums dezintegrācijas procesiem, kuru sekas var būt liktenīgas mums visiem.
Ir nepieciešams apstāties, neliet eļļu ugunī, ieslēgt saprāta balsi. Diemžēl no popularitātes celšanas viedokļa politiķiem ir izdevīgs pretējais - liet eļļu ugunī un izdabāt pūlim. No vidēja politiķa neko vairāk gaidīt nevar. Izdabāt elektorātam viņam ir dzīvībai svarīgs jautājums. Tikai spilgta personība ir spējīga rīkoties otrādi - nevis iet pavadā, bet vest.
Provokatīvi aizskarot nacionālās jūtas, ir uzjundīti dziļi instinkti. Šajā laikā izaicinājums nav sekot instinktiem. Izaicinājums ir sekot saprāta balsij. Pateikt ko, iespējams, nepopulāru, bet prātīgu. Un, nedod dievs, mūsu zemei piedzīvot laiku, kad nepopulāri kļūst tie, kuri aicina uz mieru.
Ja kādam šķiet, ka referendums, kas aizskar tik dziļas jūtas, ir kaut kas līdzīgs realitātes šovam, kurā «mūsējie» parādīs «jūsējiem», viņš dziļi maldās. Tā nav Rīgas Dinamo spēle pret Maskavas Dinamo. Ir jātic sabiedrības kolektīvajam saprātam, veselīgās sabiedrības daļas pārsvaram. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka noteiktos apstākļos pat dziļi pilsoniskā sabiedrībā uzvaru var gūt pūļa psiholoģija. Nekā personīgi izmantoja Lindermana salīdzinājumu ar Hitleru. Tas bija pārspīlēts, bet atgādinošs piemērs. 1933. gadā Vācijā bija pietiekami attīstīta pilsoniska sabiedrība, kurā demokrātiskās vēlēšanās uzvarēja - nacisti.
Esmu dzirdējis viedokļus, ka šajā laikā Valsts prezidenta amatā pietrūkst līdera, kā Vaira Vīķe-Freiberga. Iespējams, šis laiks būs lielākais pārbaudījums Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, kuram nepietiks tikai ar iekšējo mieru. Kādam būs jāuzrunā tauta - viena Latvijas tauta, kas būs balsojusi dažādi dziļi jūtīgā jautājumā.
Latvijai kaitē zināmā sabiedriskās domas daļā kultivētais pelēkā politiķa kults. Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš nesen teica, ka «Latvijas politiķu aprindās trūkst spilgtu personību, bet tas nav trūkums». Lai «Dievs dod mums vairāk tādu nespilgtu, bet kompetentu personību, kas ļauj valstij attīstīties». Kā Valdis Dombrovskis un Andris Vilks - piebilda Kariņš. Nezinu, vai Kariņam piekrīt Dombrovskis un Vilks. Nezinu, vai viņam piekrītat jūs. Es tam nepiekrītu.
Intervijā Sestdienai bažas izteica Anatolijs Gorbunovs - Eiropā trūkst stipru politisku līderu. Sāksim ar to, ka Eiropas valstij Latvijai ir ļoti vajadzīgi šādi stipri, spilgti, gudri un, protams, kompetenti līderi. Tomēr, lai vadītu cilvēkus un valsti, tikai ar kompetenci vien nepietiek.