Latvijai nakts no 13. uz 14. janvāri bija brīdis, kad pirmoreiz mūsu valstī P. Stradiņa slimnīcā veica pirmo aknu transplantācijas operāciju. Normundam tās bija cerības dzīvot pilnvērtīgi un nesalīdzināmi ilgāk par viņam prognozēto, visticamāk, pusgadu. Trešdien Normundu izrakstīja no slimnīcas, un viņš gluži enerģisks devās mājup - uz Zemgales pusi.
Tādā pašā šķietami bezcerīgā situācijā, kādā vēl nesen bija Normunds, šodien ir kāda pusmūža paciente, kurai steidzami nepieciešama tāda pati operācija. Ko mediķi darīs, ja atskanēs zvans, ka ir piemērots donora orgāns - patlaban skaidras atbildes nav. Profesors Jānis Gardovskis, kura vadībā veica pirmo aknu transplantāciju, saka: «Jebkurā dienā var notikt nākamais gadījums. Tad mēs zvanīsim (slimnīcas) valdei.» Ja valde lems, ka slimnīca var atļauties no saviem līdzekļiem operāciju, kā tas notika Normunda gadījumā, pacientei to veiks. Valsts līdzekļus šīm operācijām nesola, lai arī lielā daļā Eiropas valstu, arī abās kaimiņvalstīs, tās finansē no valsts budžeta vai sociālās apdrošināšanas fonda. VM pārstāve Egita Pole norāda - nekas nav mainījies - nelielais veselības aprūpes budžets liedz apmaksāt operācijas, jo tas nespēj nodrošināt pat visu vienkāršo veselības aprūpes pakalpojumu klāstu. Tomēr, līdzko slimnīca aprēķinās operācijas izmaksas (prognozē ap 20 000-40 000 latu), atkal sāks sarunas ar VM. Ārvalstīs izmaksas ir vairākas reizes lielākas.
Zaudēja interesi
Normundam slimība - sklerotizējošs holangīts, kas nozīmē smagu žultsceļu iekaisumu, - pietuvojās pēkšņi aptuveni pirms astoņiem gadiem. «Pēc diagnozes uzstādīšanas man žultsceļā ievietoja stentu. Četrus piecus gadus jutos kā pilnvērtīgs cilvēks,» atceras Normunds. Taču slimība kļuva agresīvāka, īpaši strauji tā progresēja pēdējā gada laikā. Pastiprinājās nogurums, iestājās enerģijas trūkums, bija stipra nieze, dzelte, mocīja bezmiegs. Lielu piepūli sagādāja sīki ikdienas darbi, piemēram, aizbraucis līdz veikalam, Normunds jutās piekusis, un bija jābrauc mājās atpūsties.
Normunds atceras, ka pat pret daudziem vaļaspriekiem kļuvis vienaldzīgs: «Hokeju vienmēr gaidīju ar lielu interesi, biju kaislīgs hokeja fans, taču pēdējā laikā biju kļuvis tāds vienaldzīgs.» Stradiņa slimnīcā viņš uzzinājis, ka nākotnē slimnīca varētu veikt aknu transplantācijas operācijas. Lūdzis uzņemt viņu rindā. Gaidījis aptuveni trīs gadus, līdz pienācis šā gada 13. janvāris. 13. datums Normundam jau agrāk bijis zīmīgs: savulaik 13. datumā viņš iepazinies ar savu sievu, viņas dzīvokļa numurs bija 13, viņiem bija 13. pārtikas tirdzniecības kiosks. Trīspadsmitais nepievīlis. «Jūtos gan morāli, gan fiziski praktiski vesels, nav ne noguruma, ne bezmiega, enerģijas ir pietiekami daudz,» tagad saka Normunds.
Ārstēšanās turpināsies
Pēc anestezioloģes reanimatoloģes Evas Strīķes teiktā, pēcoperācijas periods Normundam bijis «ērkšķiem sēts», ar pietiekami nopietnām komplikācijām, taču ar pozitīvu gaitu finālā.
Ļoti nozīmīga bijusi pacienta līdzestība atveseļošanās posmā: «Pacients bija ļoti motivēts un paklausīgi izpildīja visus ārstu norādījumus.»
Profesors J. Gardovskis saka: pacients ir atveseļojies pietiekami ātri un visi rādītāji liecina, ka aknu transplantācijas operācija ir izdevusies. Pacients jūtoties visai spēcīgs un modrs.
Tiesa, ar atveseļošanās posmu slimnīcā Normundam ārstēšanās nebūt nebeidzas - ilgstoši būs jāsaņem valsts apmaksātā imūnsupresijas terapija, lai nerastos orgānu atgrūšana, kas ir viena no komplikācijām pēc šādas operācijas. Sākumā ik nedēļu būs jāierodas slimnīcā uz kontroli, pēc tam kontrole būs retāka, stāsta ķirurgs J. Vilmanis.