Vēl nesen likās, ka t. s. kultūru kari vairāk raksturīgi ASV politiskajai videi. Vecajā labajā Eiropā reliģijas jautājumi dažkārt saasinās kontekstā ar visai sarežģītajām attiecībām ar islāmu, savukārt Baltijā daļu kristiešu līdz publiskiem izpaudumiem spēj izprovocēt laikam gan tikai homoseksuālisma tēma. Nu sāk likties, ka mierīgie baltieši sāk līdzināties strīdniekiem ASV. Latvijā pēdējās nedēļās diskusiju objekts ir kaut cik saprotams (aborti, izglītības saturs), bet Lietuvā iet pavisam karsti. Vienas nedēļas laikā: katoļu garīdznieki protestē pret Jēzus tēla izmantošanu džinsu reklāmā, kristīgo partiju pārstāvji parlamentā aicina boikotēt kādu izrādi Nacionālajā drāmas teātrī utt., u. t. jpr.
Kopumā simpatizējot ticīgo jūtām, tomēr dažas piezīmes. Ja runā par necienīgu reliģiskās simbolikas izmantošanu: a) par džinsiem nezinu, bet Eiropas lielo dievnamu un klosteru suvenīru veikali liecina par veselu industriju, kurā ar gaumi simbolu lietošanā ir pašvaki, b) baznīcas, jo īpaši t. s. ķecerību, vēsturi zinošie atcerēsies, ka pašu kristiešu vide laiku pa laikam ir radījusi tik ekstravagantas versijas un simbolu lietojumus, ka mūsdienu kristietim atliek vien neizpratnē galvu nogrozīt. Ar kristīgo simbolu, tēmu provokatīvu izmantošanu mākslas darbos (?) ir sarežģītāk. Gan tāpēc, ka dažkārt liekas - provokācija ir vienīgais, ar ko darba autors mēģina izcelties, gan arī tāpēc, ka lielie drosminieki nez kādēļ daudz retāk riskē aizskart musulmaņus vai, piemēram, vecus cilvēkus (kāpēc gan ne? Kaut ko skandalozu var pateikt par jebkuru sociālu, vecuma vai reliģisku grupu). Īsi sakot, jā, kristīgo tēmu apspēlēšana nereti balansē uz vienkāršas kaitināšanas robežas.
Tomēr - ko pašiem kristiešiem dod iesaistīšanās bieži ļoti emocionāli sakāpinātās vārdu kaujās? (To pašu var jautāt «otrai pusei».) Vēl vienu apstiprinājumu pašu priekšstatam, cik degradētā (vai tumsonīgā) laikmetā nākas dzīvot? Un? Jo vairāk tu pārliecini sevi par oponenta trūkumiem, jo mazāk iespējama saruna, attiecīgi - jo vairāk tu savu pārliecību paud pats sev un līdzīgi domājošajiem, kas ir mazliet bezjēdzīgi. Tā tas notiek jau gadsimtiem ilgi, tikai mūsdienās, par laimi, vārdu kaujas retāk pāraug fiziskajās.
Šķiet, liels demokrātiskas valsts ieguvums ir tas, ka citi netraucē indivīdam īstenot viņa uzskatus par to, kā «ir pareizi», īstenot viņa paša dzīvē. Jā, bet nevarot izturēt, ka runā tādus... (seko dažādi apzīmējumi)! Bet par citām, ne mazāk svarīgām tēmām var izturēt (cilvēka ietekme uz dabu, cilvēka veselība)? Ja indivīdam nav konkrēta viedokļa par tām, izskatās, ka var. Tātad kaisme izriet ne tik daudz no tēmas svarīguma, cik no tā, ka aizskarta ir konkrētā indivīda pārliecība. Savdabīga loģika.
Ir jauki, ka cilvēkam ir stingri uzskati, tomēr dažkārt liekas, ka pretēji labi zināmajam izteicienam strīdos patiesība nedzimst.