Tik dabiski un krāsaini
Ruta ir ķīmiķe Rīgas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu laboratorijā. Kopš 17 gadu vecuma viņas lielais vaļasprieks ir adīšana. Kad ģimenē ienāca Baris, «tā vienkārši notika, ka sāku adīt no suņa vilnas». Ruta ar pateicību atceras reiz Brīvdabas muzejā sastapto daiļamata meistari, kura dāsni dalījās savos amata knifiņos par suņu vilnu un tās izstrādājumiem. Bēniņos Rutai glabājās elektriskais vērpjamais ratiņš. Bija visi priekšnoteikumi, lai rudā Bara biezo pavilnu pārvērstu veselīgos un skaistos adījumos. Rokdarbniece atceras - Kaukāzā savulaik redzējusi, ka aitu vilna mērcēta ar ūdeni piepildītās speciālās bedrēs. Suņa vilnu gan pirms vērpšanas nemazgā, jo katram matiņam ir dabiska tauku aizsargkārtiņa un nemazgātu to vieglāk adīt. Vilnu pirms vērpšanas uzkasa ar kārstuvītēm, tad vērpj ar ratiņu.
Pirmo Ruta uzadīja šalli, iepatikās, un viņa noadīja lielu džemperi. Tie tapa no Bara kucēna vecuma vilnas: «Sākumā mēģināju adīt tikai no suņa vilnas, taču izstrādājumi nebija izturīgi, turklāt 100% suņa vilnas adījumi silda kā termofors ar karstu ūdeni.» Adītāja sāka pievienot dzijai aitas vilnu vai mohēru, kokvilnas vai linu diedziņus. Veidojās interesantākas krāsu nianses. Kad Bara devumam Ruta pievienoja arī radu suņa - melnā Tibetas mastifa - vilnu, adījumi kļuva vēl krāsaināki. Ruta ada visu ko - džemperus, cimdus, zeķes, jostas, uzmavas salstošiem kāju pirkstiem un ceļgaliem, aproces - un priecājas, ka nav jāmeklē dāvanas draugiem - kas var būt labāks par tādu veselīgu un siltu adījumu!
Labāka nekā Aikāsāp
Suņa vilnu savāc divas reizes gadā, kad dzīvnieks met apmatojumu, taču arī ikdienā, izķemmējot mīluli, kārstuvītē krājas spalva. Adīšanai mazāk noderīga ir ar šķērēm griezta vilna, nederēs arī asspalvaino suņu, piemēram, terjeru, apmatojums. Izķemmētai pavilnai jābūt vismaz trīs centimetrus garai. Ruta teic, ka suņa pavilnai piemīt spēcīgas ārstnieciskas īpašības, bet tās vieglais košanas efekts darbojoties kā adatu terapija jeb akupunktūra. Vilna palīdz ārstēt radikulītu, reimatismu, galvassāpes, locītavu sastiepumus, osteohondrozi un citas kaites. Tā ieteicama cilvēkiem, kas strādā nelabvēlīgos laikapstākļos (vējā, aukstumā, mitrumā). Gadās, kāds Rutai atnes pavisam nedaudz sava suņa vilnas, tad viņa to ielaiž starp divām marlītēm vai citiem dabiskas šķiedras audumiem un sašuj nelielā kvadrātiņā, ko var uzlikt sāpošajai vietai. Taču, jo vairāk izstrādājumā būs suņa pavilnas, jo ātrāk tiks panākts vēlamais ārstnieciskais efekts.
Garspalvainie topā
Suņu vilnas izstrādājumiem labāk izmantot garspalvaino suņu pavilnu. To iegūst no ņūfaundlendiem, vācu aitusuņiem, Bernes ganu un Pireneju kalnu suņiem, kokerspanieliem, kollijiem, mastifiem, Vidusāzijas un Kaukāza aitusuņiem un citiem lieliem un maziem garspalvainajiem suņiem. Vispirms vilnu kārš, tad to savērpj diedziņā un šķeterē pa diviem trim diedziņiem kopā. Rutai vēl krājumā ir Bara vilna. Viņa zina teikt, ka kodes nemazgātā suņa spalvā neieviešas, laikam šīm bail no suņa smakas, kas gan saglabājas tikai līdz pirmajai gatavā izstrādājuma mazgāšanai.
Baris labprāt ļāvās ķemmēšanai, viņš baudīja procedūru un dažkārt labsajūtā pat aizmiga. Ruta ir pārliecināta: «Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, un mīļais suns labprāt ļaujas tam, guvums ir abpusējs. Arī man, ar Barsi darbojoties un ar viņa vilnu strādājot, daudzas agrākās veselības problēmas pazudušas.» Ruta domā, ka varētu ķemmēt arī Luksu ģimenes «pasaulē kuplākā kažoka īpašnieci kaķeni Čiepu», ja brālis Jānis viņu ķemmēšanas laikā turētu rokās un bužinātu.