1903. gadā publicēto Londona darbu The Call of the Wild (vāciski Ruf der Wildnis, tā sauc arī izrādi) varbūt pēc jēgas precīzāk latviskot būtu Mežonības alkas, Dabas kliedziens vai vēl kā citādi, jo stāsts ir par Amerikas Klondaikā - zelta meklētāju skarbajā paradīzē Aļaskā - parādu dēļ iesprūdušu vīru, kas sadraudzējas ar kamanu vilcējiem suņiem un pamazām izdzīvošanas procesā kopā ar saviem jaunajiem kompanjoniem atklāj sevī kaut ko dzīvniecisku jeb dabisku.
Režisors gan brīdina - lai gan skatuviskajās norisēs kopā ar sešiem aktieriem (šoreiz starptautiska trupa - izrādē piedalās arī aktieri no Beļģijas un Austrijas) iesaistīti dažādi suņi, inscenējumā maz palicis autentiskā Džeka Londona. Tā nav izrāde par Aļasku XIX gadsimta Zelta drudža laikos, bet gan par personības drudzi - dabiskā, mežonīgā trūkumu XXI gadsimta cilvēkā.
Pasaulē savulaik jau kopš pirmās ekranizācijas 1935. gadā tūkstošiem kinoskatītāju valdzinājušas filmas, kurās bez suņiem galvenajā lomā mirdzējušas zvaigznes Klārks Geibls, Čārltons Hestons, Rutgers Hauers. Teātrim romāns saprotamu (dzīvnieki!) iemeslu dēļ palicis cietais rieksts. Redzēsim, kā ar poēmu prozā ticis galā Alvis Hermanis, kas riskējis un uz Kammerspiele skatuves izvedis astoņus suņus, arī aktierus suņu maskās un citus teatrālus trikus/brīnumus. Izrādes scenogrāfs - Rūdolfs Bekičs, kostīmus veidojusi Monika Pormale, izrādes tapšanā lielu palīdzību sniegusi Inga Rozentāle. Mana recenzija - nākamās nedēļas Kultūras Dienā.
Sīkāka informācija par A. Hermaņa izrādēm: www.muenchner-kammerspiele.de.