Konkursa uzvarētājai Lolitai Aleksejenko šis gads bijis patiešām īpašs, bet arī Lolita pati ir īpaša - ar to, ka sev un citiem apliecinājusi: ja grib, var sasniegt ļoti daudz. Arī vecumā pēc 50 gadiem. Lolita Aleksejenko gan teic - patiesībā dzīve sākas tieši pēc 50 gadiem. «Vecmāmiņu konkursā mani pieteica vidējā meita,» stāsta Lolita. «Tikko biju atgriezusies no vecmeistaru sporta spēlēm Turīnā, startējām volejbolā, un mājās pārvedu bronzas medaļu. Atbraucu iedvesmota, un meita teica: «Viss notiek, un dzīve turpinās - mammai ir uguntiņa acīs! Nu būs jāpiedalās vecmāmiņu konkursā.» Nostādīja fakta priekšā.» Sākumā dalību konkursā Lolita uztvērusi kā spēli. «Bija ļoti interesanti, patika mūsu kopīgi pavadītās sestdienas, kurās apguvu daudz tāda, par ko līdz saviem 53 gadiem neinteresējos vispār, piemēram, defilē vai uzstāšanās publikas priekšā. Jā, esmu sabiedrisks cilvēks, līdere, bet - otrās rindas līdere. Līdz šim nekad nebija nācies runāt televīzijas kameru priekšā. Tas nebija viegli, daudzkārt nācās pārkāpt sev pāri, bet sapratu, ka to varu! Varu iet līdz galam un uzvarēt,» atzīst konkursa uzvarētāja. Viņas galvenais ieguvums šajā konkursā ir ne tikai jaunas zināšanas un pieredze, bet arī sastaptie, iepazītie cilvēki. Kāda bija sajūta uzvaras brīdī? «Skatījos zālē, un man bija tāds prieks! Par to, ka ar uzvaru atnesu prieku saviem tuvākajiem. Redzēju, kā raudāja mana jaunākā meitiņa, kā no prieka lēkāja mana mazmeitiņa... Nē, pati tajā brīdī neapraudājos - ik pa brīdim no prieka apraudājos vēlāk, kad atkal un atkal zvanīja, apsveica draugi, paziņas. Tā tiešām ir laimes sajūta,» aizkustinājumu neslēpj Lolita. Kas viņas dzīvē ir pats galvenais? Jaunākā meita Lolitai piedzimusi 45 gadu vecumā, un pati Lolita atzīst, ka tā bijusi iekšējā sievietes sajūta - vēlme pēc trešā bērna, par spīti gadiem. Savukārt Lolitas vecākajai mazmeitiņai ir septiņi gadi, viņa iet 1. klasē - vecuma starpība starp jaunāko meitu, kura iet 2. klasē, un vecāko mazmeitu ir tikai septiņi mēneši. Bet šī gada aprīlī Lolitas vecākajai meitai piedzima dvīnītes. «Jā, esmu bagāta sieviete - ar savām trim meitām un trim mazmeitām,» lepojas Lolita. Viņa stāsta: «Es citādi nevarētu, esmu tā pieradusi, ka man blakus ir bērni, - nevaru iedomāties, kā būtu, ja ikdienā nebūtu neviena, kas mani tramdina, ieķeras svārkos, turas pie rokas. Man dzīvē būtu garlaicīgi! Jo man tiešām vajag kādu, kam esmu vajadzīga. Manī laikam ir ļoti daudz mīlestības. Jo vairāk varu to dot, jo labāk jūtos.» Lolitas dzīves moto ir pavisam vienkāršs: «Nevis «cik», bet «kā»! Nav svarīgi, cik gadu - piecdesmit trīs vai septiņdesmit astoņi -, galvenais, kā cilvēks uztver dzīvi, neraugoties uz gadskaitli. Janvārī sāksies pieteikšanās nākamajam konkursam Vecmāmiņa 2014, un potenciālajām pretendentēm varu tikai novēlēt nenobīties. Tā būs iespēja pierādīt vispirms jau pašām sev, ka arvien ir skaistas, mīļotas un pašas vēl var mīlēt. Ir jāiet un jāpiedalās - tas ir tā vērts!»
Svarīgākais - nevis «cik», bet «kā»!
Noslēdzies jau otrais biedrības Emergo rīkotais
konkurss Vecmāmiņa 2013. Šogad uz galveno nomināciju
pretendēja 10 omītes vecumā no 42 līdz 78 gadiem, un par tā
uzvarētāju kļuva Lolita Aleksejenko no Ikšķiles. Pirmās vecmāmiņas
godu izpelnījās Marina Ahmadejeva, otrās - Lilita Dūda, trešās
vecmāmiņas tituls tika piešķirts Aijai Kornetai. Titulu
Latvijas lepnums un gods saņēma konkursa vecākā dalībniece
Elza Kuzminska.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.