Valsts amatpersonu svētku uzrunas ir īpašs žanrs. Tas runātāju atkailina. Personiskās harismas, kompetences un komandas spēju esamība vai gluži otrādi - tā trūkums, ir kā uz delnas. Šajā kontekstā Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa aizvadītajos valsts svētkos uzskatu par vājāko pēdējo gadu veikumu šajā žanrā. Tāpēc arī Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa citēšanu uzskatu par simbolisku un ar dziļāku jēgu, jo diezin vai šajā runā pats Ilvess atrastu daudz savās runās citējamu lietu un vietu.
Forma, saturs, pēcgarša, no kā svarīgākā ir pēdējā. Vai nu tā ir patriotiski sarkanbaltsarkana, piedurknes uzlocīt rosinoša, vai... bezierunu fiasko. Svētku runai laikam taču cita starpā ir jābūt kaut nedaudz iedvesmojošai, kopības sajūtu un mazu sapni dāvājošai. Konkrētās runas pēcgarša īsti nenobriedusi nomaldījās kaut kur pa vidu starp neapšaubāmi svarīgo Stratcom projektu, solidaritātes nodokli, «banku sistēmas higiēnu» un vēl padsmit apgrābstītām lietām.
Svētku runas ir valsts augstāko amatpersonu iznāciens, lai īsā laikā visas tautas priekšā runātu par svarīgāko. Visiem saprotami, skaidri. Divas reizes noklausoties, trīs pārlasot Saeimas mājaslapā, gudrs netiku, ko man, svētkiem noskaņotam, mēģina pateikt no Saeimas tribīnes. Strukturāla biezputra ar izplūdušu un netveramu pamatasi.
Tāpat diezin vai pamācoši moralizējošas tonalitātes vēstījumam par Latvijas politikas konsekvencēm bija jābūt tik uzsvērtam un spilgtam spīkerei - Nacionālās apvienības pārstāvei. Šķiet, Mūrnieces kundze un viņas komanda ir aizmirsusi, ka nacionāļiem arī šobrīd ir visas sviras, lai runā minētās šausminošās nejēdzības novērstu. Protams, pie nosacījuma, ja runā nebija kodēts smalka aprēķina vēstījums koalīcijai partneriem airBaltic stāstā un bēgļu jautājumā. Vēl vairāk - dzirdētais drīzāk vilka uz opozīcijas vai vērojošas aizkadra balss no Eiropas retoriku, it kā pati spīkere nebūtu gana ietekmīgs Latvijas politikas elements.
Un, protams, forma. Forma šāda līmeņa publiskos iznācienos ir veiksmes stūrakmens. Forma arī bez spēcīga satura dažkārt dara brīnumus. Taču šis nebūs tas gadījums.
Valsts svētki, Jaungads un citi notikumi ar paaugstinātu sabiedrības uzmanību ir īpaši svarīgi amatpersonu iznācieni. Svētku runas ir ļoti nozīmīgi brīži nācijai un pašiem politiķiem. Tās nav reizes, kad var atļauties «atsist numurus». Tās veido vēsturiskas klišejas, kas dzīvo gadu desmitiem un var dot nenovērtējamus impulsus sabiedrības apziņai. Tāpēc tām ir jāgatavojas. Ne tikai mājās pie spoguļa. Nopietni jāgatavojas. Gan pēc formas, gan pēc satura. Tad arī būs vajadzīgā pēcgarša.