Noprotams, ka ļaužu satraukums par Swedbank norimis. Toties viļņošanās nerimst varas pārstāvju aprindās. Dažos gadījumos nonāk līdz absurdam: dažas Zemgales pašvaldības noskaitušās uz vietējo presi, kas atļāvusies rakstīt par to, ka pašvaldības satraukumā skaitījušas naudu prom no it kā šaubīgās kredītiestādes. Jāpiezīmē, ka tamlīdzīgus uzbrēcienus nedzirdēja, kad saistībā ar Parex epopeju prese rakstīja par pašvaldībām, kas rāva laukā naudu, tādēļ pieņemsim, ka runa ir par atsevišķiem nervoziem indivīdiem, nevis mēģinājumiem cenzēt presi kā tendenci. Nu, nekas - cilvēks aizbrauks medībās, izvēdinās galvu, varbūt bioķīmija sakārtosies...
Ne tik emocionāli, tomēr ne mazāk juceklīgi izsakās valdības vadītājs, kurš sola īpašu komunikācijas plānu šādām banku šūpošanas situācijām. Dombrovski var saprast - visi, kuriem nav slinkums, kritizē pašas bankas un valsts atbildīgo institūciju neizlēmīgo, nepietiekamo utt. saziņu ar sabiedrību, attiecīgi premjers jūt, ka no valsts gaida secinājumu izdarīšanu. Tikai kā viņš šo plānu iedomājas? Ik situācija ir unikāla: izmēru, iemeslu aspektā; vienotas instrukcijas, kas vienlaikus būtu konkrēta, nevar būt. Nu, labi - būtu, protams, bijis noderīgi, ja klientus Latvijā operatīvi būtu uzrunājis kāds no mātesbankas Zviedrijā vadītājiem, jo viņiem uzticība varētu būt lielāka. Kas vēl?
Bankām patīk apgalvot, ka tās apzinoties šī biznesa lielo atkarību no klientu uzticēšanās, bet būtu jauki, ja šiem apgalvojumiem būtu kāds konkrēts saturs. Piemēram, bankas var mēģināt prognozēt uzlidojumus. Ja iestāde gatavojas atlaist vairākus simtus cilvēku (kā Swedbank gadījumā), tad ir risks, ka no viņiem kāds gribēs atriebties nu jau drīz bijušajai darbavietai, izplatot baumas. Tas pats attiecas, ja banka ir nopietni saķērusies ar kādu konkurentu un cīņa iegājusi «visi līdzekļi labi» fāzē. (P. S. mēs to Latvijā esam jau piedzīvojuši, kad t. s. skandināvi «laida kompru» viens par otru.). Ja jūti, ka briest nepatikšanas, uz laiku kaut desmitkāršo darbinieku, kuri strādā diennakts uzziņu līnijās, skaitu, jo nav nekā draņķīgāka par klusumu vai nepārliecinošu skaidrojumu klausules otrā galā.
Bankām jāpārdomā arī līdzšinējā prakse «mēs nekomentējam citu banku finansiālo stāvokli». It kā pareizi, bet panikas gadījumos šo klusēšanu var iztulkot kā daudznozīmīgu un bažas apstiprinošu. Respektīvi, ja patiešām ir tāda līmeņa ziepes kā bija ar Swedbank, industrijas līderiem, tēlaini izsakoties, jāsēž pie viena galda TV studijā. Un ne tikai dažādās variācijās jāatkārto, ka viss labi - lai gan, ja to saka konkurenti, tas noder, bet mierīgi izstāsta par uzkrājumiem, rezervēm utt., lai banka neasociētos tikai ar filiāli un bankomātu. Plus: bankām ir klientu mobilo tālruņu numuri; kāpēc neizmantot šo kanālu šādās situācijās?