Vecums atbrīvo cilvēku no skaudības, nelabvēlības un naida.» Mūsu sarunas laikā cienījamais ārsts vairākkārt atkārto - atskatoties uz piedzīvoto, atmiņa jācentrē uz labo: «Tā dzīvot ir vieglāk.»
Māsiņa visu mainīja
Agnis Štifts stāstījumu par jaunības gadiem sāk ar Zemgales laukiem. Būdams rīdzinieks, nonācis vectēva mājās, kur nodzīvojis pāris gadu: «Man bija liels pārdzīvojums vērot dzīvo radību. Vislabākās atmiņas ir par zirgiem, kas likās lieliskākie, labsirdīgākie dzīvnieki - milzeņi un tik paklausīgi!»
Nē, par veterinārārstu viņš nav sapņojis kļūt. «Man bija maza māsiņa, kura trīs gadu vecumā dabūja akūtu apendicītu. Toreiz viņa bija laukos - no rīta sāka sāpēt vēderiņš. Māsa nekavējoties tika aizvesta uz Dobeles slimnīcu, tai pašā pēcpusdienā viņu operēja, bet naktī viņa nomira. Kāpēc, neviens lāgā nezināja paskaidrot,» atceras Agnis Štifts. Tas bija 1941. gada jūnijs. Līdz tam jaunais cilvēks bija iecerējis studēt inženierzinātnes vai arhitektūru. «Skolā pat nebiju mācījies latīņu valodu, domāju - nevajadzēs. Man bija liela pieķeršanās matemātikai - bijām trīs četri zēni, kam matemātikas skolotājs deva smagākus uzdevumus, tos rēķinājām, galvām kūpot. Bet māsiņas nāve visu mainīja.» Pēc skolas beigšanas 1942. gadā jauneklis sarunājis mājskolotāju, kura piekritusi padzīvot lauku maizē. «Pa vasaru viņa man iemācīja latīņu valodu, eksāmenu Izglītības ministrijā noliku kā eksterns. Dabūju pieci. Taču, lai varētu stāties universitātē, man pieprasīja nodienēt darbadienestā. Tādas vēlmes man nebija, aizbraucu dzīvot uz laukiem,» stāsta Štifta kungs.
Dieviņš stāvēja klāt
LU Medicīnas fakultātē Agnis Štifts iestājies 1944. gada decembrī. «Jau ar trešo gadu voluntēju klīnikā kā jaunākais dakterītis pie Nikolaja Skujas, pēc ceturtā kursa Smiltenē praksē gāju mājas vizītēs. Dūša uz patstāvīgu darbošanos man bija. Man bija lieliski pedagogi, tas iedrošināja,» atzīst Agnis Štifts. Pēc piektā kursa padzirdējis, ka Salacgrīvā nav ārsta, gājis pie veselības tautas komisāra - gribētu uzņemties daktera pienākumus Salacgrīvā: «Viņš domāja - atteikt, neatteikt, bet laikam nosprieda - labāk lai ir students, nekā nav neviena. Un ar savu parakstu deva līdzi jauku papīru - ka atļauj man izrakstīt receptes, darba nespējas lapas un miršanas apliecības. Un lietot ambulances zīmogu. Tāds es ierados Salacgrīvā.»
Pēc augstskolas beigšanas sadales komisija viņu norīkojusi darbā par terapeitu uz Jaunjelgavu. Agnis Štifts smaida: «Tur arī man gāja labi. Pirmos gadus apkaimē biju vienīgais ārsts. Man vajadzēja arī bērnus ārstēt, bet trakākais - pat dzemdības pieņemt. Vecmāte Jaunjelgavā bija, bet viņai bija dramatiska ekzēma uz rokām, darīt neko nevarēja. Bet brauca man līdzi un mierināja. Dzemdībās man bija šaušalīgs uztraukums, tās vienmēr pieņēmu drebēdams.» Tad jaunais ārsts padzirdējis, ka profesora Rudzīša katedrā ir vairākas vakances, uzzinājis, ka profesors atpūšas savās lauku mājās Daugavas krastā, un devies apciemot. «Prasu, vai viņš būtu ar mieru mani pieņemt savā darbā. Rudzītis sāka mani eksaminēt - lika stāstīt, ko esmu darījis. Man jau tie pirmie gadi bija kā Dieva zīmes! Dzemdniecībā prakses nebija, tikai teorija. Bet Dieviņš stāvēja klāt - neviens nesaslima, neviens nenomira. Dzemdētājas bija brašas sievas! Stāsts iznāca briesmīgi raibs - pa to starpu vienu apendiksu arī biju izoperējis. Jā, skola man laba bija,» secina mediķis. Viņa pieredzi tolaik novērtējis arī profesors Rudzītis - uzaicinājis strādāt Rīgas Medicīnas institūta Fakultātes terapijas katedrā, jaunatklātajā Endokrinoloģijas nodaļā. Šai medicīnas jomai docents Agnis Štifts veltījis 50 sava mūža gadus.
Laimes luteklis
«Es ilgi negāju pensiju aprēķināt, iztiku ar savu aldziņu. Zināju - valsts jauna, ko nu es laupīšu. Tikai tad, kad paliku uz pusslodzi, pensijai pieteicos,» saka Štifta kungs. Nu seniors pilnībā bauda pensionēta cilvēka priekšrocības: «Pierakstu savas atmiņas par tāliem gadiem - par senčiem, par studiju laikiem, ārsta un pasniedzēja darba gadiem. Salīdzinu, kā bija toreiz un tagad.» Vēl Štifta kungam ļoti patīk klasiskā mūzika, viņš labprāt apmeklē operu. Priecājas, kad mājās saulainā dienā saules stari pa logu ikreiz citādi izgaismo gleznas pie sienas. Tieši seniora gados no jauna atklājis dzeju, tā gūstot gan ētisku, gan estētisku baudu. Pozitīvo dzīvē ienes arī jaunā paaudze - mazbērni. «Ģimene ir vienīgā, kas dod prieku,» uzsver seniors.
Vasarā Štifta kungs ar auto aizbrauc uz lauku mājām, taču arī ziemā ikdienā sēžas pie stūres. Seniors rāda bērnības fotogrāfiju ar tolaik lepno tēvam piederošo amerikāņu auto: «Braukt iemācījos, tikko kājas sniedza Studbeker pedāļus.» Viņam pašam pirmā mašīna bijis moskvičs, tad volga, pēc tam žigulis un tad - 1991. gadā iegādāts Mitsubishi Galant. Ar to seniors brauc joprojām! «Galīgs vectētiņš - tas auto ātrāk sarūsēs nekā nodils. Domāju, es jau to motoru nepaspēšu nobraukt. Tā ka - cik pats izvilkšu, tik izvilks arī mašīnīte,» smej Štifta kungs. Atskatoties uz dzīvi, viņš sevi uzskata par laimes lutekli: «1923. gadā dzimušos kā pirmos leģionā mobilizēja vācieši un kā pirmos krievi, kad atgriezās 1944. gada rudenī. Neesmu bijis ne vienā, ne otrā armijā. Man ļoti daudz palīdzēja visparastākie lauku cilvēki. Un tas, kurš par mani varēja būt čekas ziņotājs, acīmredzot bija ļoti labs ziņotājs. Ja ar mani nekas nav noticis, tad viņš ir bijis labs.»