Līdzās možajiem, kuri laikam taču sagaidījuši saulīti uzlecam un muti rasā nomazgājuši, netrūkst arī pa kādai pelēkākai sejai. Tās īpašnieks laikam par daudz nobaudījis putojošo miestiņu.
Droši vien veikalnieki jau pēc neilga laika mums pratīs pavēstīt, cik hektolitru alus esam izdzēruši, cik kilogramu siera apēduši. Un nāks klajā ar verdiktu: dižķibele līgošanas paradumus ietekmējusi (vai varbūt nav ietekmējusi?) šitā un tā... Un kaut kādā ziņā visiem, kas apkopo skaitļus, būs taisnība. Ir lietas, ko var vienkārši izmērīt skaitļos. Mērīt var izdzerta alus litrus, līgotāju vēderos nokļuvušos siera kluču, šašlika un speķa pīrādziņu kilogramus. Saskaitīt Ceļu policijas aizturētos brašuļus, kuri pie stūres sēdušies kunga dūšā, un pārgalvjus, kuriem lustīgā līgošana beigusies slimnīcā.
Tomēr šie cipari nekad nav spējuši un arīdzan citus gadus neko īsti nespēs pateikt par Jāņu nakti.
Patiesībā nav pat īsti svarīgi, vai līgošanas tradīcija jebkad tiks iekļauta kādā UNESCO īpaši atbalstāmo nemateriālo vērtību sarakstā.
Svarīgi ir tas, ka gadu no gada mums pašiem kaut kur zemapziņā kņud, ka ir tāda nakts, kad pieklājas godināt zemes dāsnumu, dabas varenību. Šo pagānisko kņudēšanu gadu simtos nav spējuši izskaust nedz raganu sārtu kūrēji, nedz kari, nedz kompartijas ideologi. Tā kņudēšana, kas dziļi iesakņojusies šai zemei piederīgajos, liek cilvēkiem, kas pirms daudziem gadu desmitiem atstāja Latviju bēgļu laivās un vagonos, gadu no gada jūnijā pulcēties, lai kopīgi nolīgotu. Tā laikam gan būs iešifrēta kaut kur mūsu ģenētiskajā kodā... Vai gan citādi mūsu vēl pat skolas vecumu nesasniegušie bērni, neviena nemudināti, Līgo vakarā tik sparīgi uzstātu, ka grib galvā likt vainagu, un Jāņu nakti tik sparīgi cīnītos ar miegu, gaidot saulīti uzlecam.
Jāņu nakts jau atkal palikusi aiz muguras. Bet mēs zinām, ka citu gadu Jānītis atkal sitīs vara bungas vārtu staba galiņā. Un jāņabērni sanāks no maliņu maliņām. Tā tas vienmēr ir bijis un vienmēr būs. Vienmēr.