Neparasti svinīgs atausa 11. septembra rīts. Tas iekāpa tramvajos un trolejbusos ar krāšņajiem rudens ziediem rokās, piesmaržojot visu pilsētu ar dārzu elpu, vizēja bērnu ziņkārīgajās acīs un sirmgalvju domīgajā skatienā, šalkoja ļaužu plūsmā, kas nepārtrauktā straumē pa ielām un bulvāriem virzījās uz Komunāru laukumu. Svētki. Neaizmirstams brīdis. Simtā gadskārta lielajam pamatšķiras cīņā saucējam, saules un brīvības dziesminiekam, nemirstīgajam Rainim, kas tik dārgs miljonu sirdīm. (..)
Pār Komunāru laukumu aizviļņojot Raiņa Lauzto priežu skaņām, mītiņš tiek slēgts, un gar pieminekli sāk virzīties nepārtraukta ļaužu straume. Ziedi krājas pie ziediem.
Tos noliek pirmās klases skolnieka mazās rokas un sirmgalvja, Raiņa laikabiedra, jau trīcēt sākusī plauksta, tos noliek fabrikas strādnieks un Turkmēnijas dzejniece.
Literatūra un Māksla. 1965. gads. 18. septembris. Par Raiņa pieminekļa atklāšanu
Citreiz dzejolis sākas no maza dzīves fakta. Pie telefona automāta tu ievēro, ka rindā stāvošie neklausa iznākušajam, ka automāts nestrādā, bet katrs pats savā (kā lai to pasaka, egocentriskajā, vai?) tiepībā ziedo automātam divkapeiku, līdz pārliecinās, ka tas krāpj. Kāda līdzība par cilvēka dzīvi!
Cilvēks cilvēkā taču arī iemet savu divkapeiku, līdz saprot, ka piekrāpts.
Krājums Dzejas diena. Izdevniecība Liesma, 1968. Imants Ziedonis. Par iedvesmu.
Dzejas popularitāte pie mums sasniegusi to līmeni, kad jāsāk izvērtēt tās ceļus un cēloņus. Manuprāt, dzejai pie pašreizējās popularitātes nav sevišķas vajadzības vēl paplašināt masveidīgu pieejamību, nav lielas vajadzības palielināt dzejas krājumu tirāžu pāri 30 000 robežai, ne arī atkārtot viena vai otra autora dzejas vakarus, līdz paša pēdējā interesenta prasība pēc estētiskā baudījuma vai ziņkārības (arī! arī!) būs apmierināta.
Tas tikai liecina, ka dzejas popularitāte kaut kādā veidā ir aprobežota. (..) Salīdzinājumā izsakoties, izpirkto grāmatu tirāžas kā plāna eļļas kārtiņa klāj daļu ezera virsmas un plešas plašumā, cenšoties pārklāt visu virsmu.
(..)
Ilgāk vairs nedrīkstam gaidīt, nenoskaidrojuši, kāds psiholoģisks, sociāls, demogrāfisks slāņojums slēpjas aiz tik svarīgā šeit minētā vārdiņa «tauta».
Bet es (apbēdinātajam lasītājam no zāles - red.) varu atbildēt tikai ar pretjautājumu:
«Bet es? Vai es neesmu tauta? Vai skolotāja N, kas saprot manus dzejoļus?, - vai viņa nav «tauta»?»
Tad kāpēc jautātājs ir tik uzpūtīgs un iedomīgs, ka viņš ir «tauta» un mēs abi neesam?
Imants Ziedonis. Par dzejas popularitāti un ogu lasīšanu.
Jā, dzeja ir pati sēņošana un ogošana. Dzejnieks atved lasītāju tādā silmalā un saka: te ir baravikas. Īsts, manīgs lasītājs ar savu groziņu pazūd tūliņ aiz uzkalniņa, bet nemanīgais prasa: «Kur ir? Kur ir?» un nāk tev pa pēdām, činkstēdams kā mazs bērns. Viņam nav lasītāja kaislības, nav, kā saka tautā, «sēņu acs».
(..) Vēl šovakar novēroju, kā rajona pilsētiņas grāmatnīcā sieviete uz blakus galdiņa šķirsta viņai noliktās dzejas grāmatas - Liju Brīdaku, Noru Kalnu un Ojāru Vācieti (un ilgi šķirsta, un lasa, domādama - vai tik ir labs, ko?), kamēr meitene turpat gandrīz vai izmisīgi lūdzas pārdevējai, vai nav nekā, nekā, neviens eksemplāriņš neesot aizķēries? Gribējās tai vienai izraut no rokām un atdot otrajai.
(..)
Dzejas krājums daļā dzīvokļu tiek uzskatīts par dekoratīvu simbolu, inteliģenta, just spējīga cilvēka pazīšanās zīmi, savdabīgu karulīti pie ņiebura, kam visu manu paziņu priekšā jāapliecina, ka man nav mazāk skaista dvēsele kā daudziem citiem.
Krājums Dzejas diena. Izdevniecība Liesma, 1969
Citātus apkopojusi Undīne Adamaite