Nav šaubu, ka kaislības ap valodas referendumu nav mazinājušas citus būtiskus jautājumus, piemēram, ar ekonomiku saistītos. Nekur nav pazuduši jautājumi par to, kādā krīzes attīstības posmā atrodamies (vai tiešām kārpāmies ārā no bedres?) un ko darīt, lai sasniegto noturētu. Un joprojām populārs ir apgalvojums, ka tie būs uzņēmēji, kas izvedīs valsti no krīzes. Neapstrīdot šo apgalvojumu, tikpat svarīgs liekas jautājums - ko uzņēmēji paši ir secinājuši, analizējot savu darbu, prioritātes? Kopumā diskusija norit par to, vai valsts ir ko iemācījusies krīzes rezultātā, savukārt uzņēmēju gadījumā tiek pieņemts, ka, ja vien netraucētu neprofesionālie ierēdņi un politiķi, tad gan Latvijas ekonomika plauktu un zeltu. Ak, jā - bija neapdomīgie nekustamo īpašumu attīstītāji. Vairāk dumjību nav.
Tomēr nez kādēļ liekas, ka situācija nav tik rožaina. Pamēģināsim prātā «patīt filmu» no ikdienas pieredzes: vai ir uzlabojusies attieksme pret mums kā klientiem, preces vai pakalpojuma pircējiem? Vai var just, ka cilvēku rocības samazināšanas gadījumā notiek sīva cīņa par patērētāju? Nu... Personīgi varētu saskaitīt pulciņu labu piemēru, tomēr ļoti daudzos gadījumos jāsecina, ka nekas nav mainījies. Uzskrūvētas cenas, pašvaka kvalitāte, nu ļoti relaksēta attieksme pret klientu. Varu iedomāties pretargumentu - paskat, ko sagribējis, ja ņem vērā mazo tirgu un algas, par kādiem pārdevējiem, servisa tiešajiem piegādātājiem jāstrādā?! Saprotu, bet te nonākam tieši pie gana daudzu uzņēmēju loģikas (?). Nesen iegadījās atklāti aprunāties ar kādu liela valsts uzņēmuma vadītāju, kurš jau piecpadsmitajā sarunas minūtē uzsāka sāpīgo tēmu par atalgojuma konkurētspēju. Viņam, kurš vada lielu uzņēmumu, alga ir x, savukārt paziņam, kurš vada radniecīgā nozarē strādājošu privātu, bet krietni mazāku uzņēmumu, alga ir trīsreiz lielāka. Esat noteikti dzirdējuši, lasījuši līdzīgus stāstus. Šajā gadījumā runa ir nevis par valsts uzņēmumu (t. sk. iestāžu) vadītāju materiālo ambīciju adekvātumu, cik par to, vai pamatotas ir šīs lielās algas privātajā sektorā. Jo dažkārt liekas, ka tās ir teju vai pasaules līmenī, bet vai tas nozīmē, ka arī šo uzņēmumu starptautiskā konkurētspēja ir tikpat augsta? Nu un tad, ka tik saņem menedžeris Vācijā? Vai šis simboliskais Latvijas uzņēmums arī ir tikpat veiksmīgs? Var saprast, ja boss piešķir sev krāšņu algu, ja naudas pietiek arī darbinieku motivēšanai un ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā, tomēr dažkārt rodas iespaids, ka privātā biznesa «kapteiņi» vispirms parūpējas par sevi, savukārt darbiniekiem atgādina par grūtajiem laikiem - ko jūs gribat?! Krīze! - un, ja pietrūkst naudas attīstībai, pažēlojas par sliktajām bankām un augstajiem nodokļiem. Atvainojos, bet nav sajūtas, ka starp uzņēmējiem to, kuri orientējas uz nepamatoti lielu peļņu, kuri nedomā ilgtermiņā, īpatsvars ir būtiski samazinājies.