Nu vienmēr jācer uz to labāko. Esam noskaņoti ļoti pozitīvi. Mums bija tikšanās ar Dinamo vadību, ir apstiprināts līgums ar diviem palīgiem, kas nāk no Dinamo Rīgas, - Ābolu un Ignatjevu.Tas nozīmē lielu soli uz priekšu. Es domāju, arī jaunais treneris sevi vēl parādīs, ceru, tie būs patīkami pārsteigumi, kas mūs sagaida.
Bet uzstādījums - kāda vieta čempionātā jāsasniedz?
Vēl to neskatījām, mums vēl priekšā daudzas pārbaudes spēles, Rīgā vien sešas. Daudzas arī izbraukumos. Skatīsimies, kā iet, un tad arī lemsim, kādus mērķus uzstādīt. Domāju, tiem jābūt pietiekami ambicioziem.
Tagad par to 2017. gada čempionātu un tā iespējām notikt Latvijā. Kāpēc mēs to tā īsti nedabūnam, vai ir vēl kādas cerības, vai jāmet plinte krūmos?
Nu nav tā, ka mēs nedabonam. Par to ir jācīnās. Cīņa ies starp četrām valstīm - Dāniju, Vāciju, Franciju un Latviju. Pēdējās ziņas ir, ka vācieši ir apvienojušies ar frančiem un taisīs čempionātu kopā, kā, piemēram, zviedri un somi. Nu es tā emocionāli šo visu procesu uztveru. It sevišķi tāpēc, ka neredzu un nemanu no valdības nekādu ieinteresētību. Tas, ka Dombrovskis man iedeva garantijas vēstuli, vēl nenozīmē, ka valdība ir ieinteresēta čempionātā. Piemēram, ar iepriekšējo izglītības ministru Broku es ne reizes neesmu ticies, viņš nekādi neatrada tam laiku. Tas jau nenozīmē, ka jāprasa uzreiz nauda, bet vismaz uzzināt, kāda situācija veidojas saistībā ar Latvijā populārāko sporta veidu. Ar tagadējo ministru Robertu Ķīli es arī vēl ne reizes neesmu ticies. Es jau it kā viņu cilvēciski tīri labi saprotu, laikam savulaik bija liela kļūda apvienot izglītību un sportu vienā resorā, jo ministram vienkārši sportam nepietiek laika, kad pašā izglītības sistēmā tik daudz ķibeļu. Bet tur, kā zinām, problēmu pietiek. Bet vajag kaut ko valdībai domāt - vai nu to sportu atdalīt, vai varbūt nodot kādai citai ministrijai, piemēram, iekšlietu vai aizsardzības ministrijai, kur daudz vairāk varbūt saistības ar sportu.
Un tomēr, par 2017. gada pasaules čempionātu - vai ir vēl iespējas?
Protams, mūsu tauta ir ieinteresēta, lai Latvijā būtu tas čempionāts. Un esmu spēris zināmus soļus, par ko jūs tagad šobrīd pirmie no manis uzzināt, - man izdevās sarunāt ar dāņiem, ka varam apvienoties ar viņiem un iet tandēmā pret Vācijas un Francijas tandēmu. Man būs tikšanās starptautiskajā federācijā Cīrihē, un es domāju, ka mūsu latviešu un dāņu kompānijai ir lielākas izredzes, jo Latvijā čempionāts bija 2006. gadā, vāciešiem - 2010. gadā. Pie tam dāņiem vispār nav bijis čempionāta. Tā kā izredzes ir lielas. Bet tomēr gribētos, lai tā valdība lielāku skatu pievērš sportam.
Tagad par biznesu. Kā šobrīd jūtas Grindeks, kā bizness sokas?
Nu mēs Gridekā iztaisījām izmaiņas. Tagad ir jauns valdes priekšsēdētājs. Perspektīva uzņēmumam ir diezgan laba. Tagad ļoti aktīvi strādājam ar Krieviju. Tikko biju Maskavā, un notika augsta līmeņa tikšanās. Krievija ir ļoti ieinteresēta, tāpēc ka viņiem ir pieņemts lēmums līdz 2014. gadam, lai būtu GMP, tas ir, Eiropas kvalitāte, un viņi šobrīd ir konstatējuši, ka praktiski neviena rūpnīca Krievijā neatbilst šīm kvalitātes prasībām. Bet mums viņas ir. Tāpēc Krievija ļoti grib mūs piesaistīt un sadarboties ar mums. Redzu te lielas perspektīvas.
Cik jūs no savas saražotās produkcijas eksportējat?
Es varu teikt summas. Mums ir pāri par septiņdesmit miljoniem latu apgrozījums. Tas ir labi, ja ņemam vērā, ka pieci gadi atpakaļ apgrozījums bija tikai zem vienpadsmit miljoniem. Un šeit es nerunāju par ražotnēm Slovēnijā un Igaunijā.
Bet pamatā - strādājat uz eksportu?
Deviņdesmit pieci procenti iet uz eksportu. Un man ir patiešām ļoti sāpīgi, ka mūsu valdība arī pie tā nestrādā.
Valdība nepalīdz?
Maz ko palīdz, tieši otrādāk. Es to varu ļoti objektīvi apstiprināt, ka valdība ļoti maz nodarbojas ne tikai ar farmāciju, bet vispār ar ražošanu. Man ir reāli daudz pretenziju. Vēl vairāk es pateikšu, piemēram, ārzemju zāļu reģistrācija pie mums iet ļoti fiksi, apskatieties, ar ko ir pilnas mūsu aptiekas - vienas vienīgas ārzemju zāles. Bet mēs - nevaram tikt uz Eiropu. Visādu iemeslu dēļ mēs nevaram tikt ne Vācijā, ne Francijā, ne Lielbritānijā, ne Spānijā. Viņi visu dara, lai netiek ārzemju zāles iekšā. Bet paši var Latvijā mierīgi ienākt, mēģini viņus nereģistrēt, viņi tādu skandālu iztaisīs pa visu Eiropu, ka tik nu. Ar mums jau maz rēķinās. Bet mūsu valdība un sevišķi Veselības ministrija, es tik daudz ar viņiem esmu runājis, bet viņi šajā jautājumā neko nepalīdz. Iedomājieties, kāds ir Eiropas tirgus, ja es tur tiktu iekšā, tie būtu pavisam citi apjomi. Bet es nevaru tikt! Ne tāpēc, ka man neatbilstu kvalitāte, tieši otrādi, es zinu, ka man ir augsta kvalitāte, bet tāpēc, ka viņi sargā savu ražotāju.
Tas nozīmē, ka Eiropas valstis lieto zināmu nacionālo protekcionismu, bet Latvija - kaunas.
Tieši tā, kaunas. Un nemāk, un baidās. Un mēs runājam par kaut kādu neatkarību.
Vai manāt uz savas ādas arī eirozonas problēmas?
Nē, es to nemanu.
Es gribu atgriezties pie savas domas - par ražošanu jādomā. Un man ir ļoti sāpīgi, ka valdība par to nedomā. Paskatieties, piemēram, jautājumā pat Liepājas metalurgu. Ja ar mani neviens nerunāja kā ar vienu no lielākajiem akcionāriem. Es esmu profesionālis ražošanā, esmu profesionālis ekonomikā un finansēs un nekaunos par to lepoties. Ja es 1996. gadā neatnāktu uz Liepājas metalurgu, šodien tā nebūtu. Kur tad visi bija līdz deviņdesmit sestajam gadam, kāpēc noveda Metalurgu līdz bankrotam. Man toreiz Šķēle saka - ko tu, Kirov, nenormāls, uz kurieni tu ej, mēs jau ar Nagli norunājām, ka pārdosim zemes gabalus. Tagad gan daži labi cenšas ko citu stāstīt par to vēsturi.
Tāpēc es brīnos, kā valsts iedeva valsts garantijas priekš tās elektrokrāsns, kas nemaz nebija vajadzīgs. Es jau 1998. gadā to visu varēju sarunāt par pavisam citu cenu ar austriešiem, pie kam es varēju iztaisīt tenderu. Bet šoreiz kas iznāca - ar mani neviens nekonsultējās, neviens no ministrijas ar mani nerunāja. Kāpēc tur bija jāņem valsts garantija, vai valstij nav kur naudu likt? Varēja ko citu darīt, piemēram, akciju emisiju, un nopelnīt lielu naudu un ieguldīt tajā krāsnī. Vēl trakāk - tā Itāļu banka uzlika noteikumus - mēs jums naudu nedosim, bet dosim iekārtas. Tātad pat nevarēja uztaisīt tenderu uz iekārtām. Banka nopelnīja arī uz iekārtām. Tas man ir sāpīgi, ka valdība vieglprātīgi dod tādu garantiju uz simtiem miljonu latu tā vietā, lai patiešām attīstītu ražošanu. Bet man neko nepajautāja.
Tagad Eiropas Savienība dos līdzekļus bezdarba mazināšanai, vai mums būs kapacitāte tos lietderīgi izmantot?
Tas ir viens no tiem pašiem jautājumiem. Ja neattīstīsim ražošanu, nekādu bezdarbu nesamazināsim. Tajās bodēs vai bankās jau visus nenodarbināsi. Un simtlatnieku programma arī neko nerisina.
Mums valdībā ir banku nozares pārstāvji, ražotāju «klana» pārstāvju nav.
Es vēl neko nerunātu, ja tie būtu vietējo banku pārstāvji… Visi pie zviedriem. Tagad arī no Zemes un hipotēku bankas grib strauji atkratīties.
Es domāju, daudz kļūdu ir bijis iztaisīts jau stipri iepriekš. Mēs varējām dzīvot labāk nekā Šveicē, ņemot vērā mūsu labo ģeogrāfisko situāciju. Mums bija tāda ražošana - vienā VEF strādāja 20 tūkstoši cilvēku. Protams, tehnoloģija bija novecojusi, bet ja vismaz pusi no visas ražošanas varētu saglabāt. Jūs domājat, kad es atnācu uz Grindeku, tur bija augstas tehnoloģijas? Nē, mēs pa pieciem sešiem gadiem to visu panācām. Un kāpēc to nevarēja darīt deviņdesmitajos gados? Ja mēs to būtu izdarījuši, mums tagad nebūtu bezdarba, bet trūktu darbaroku.
Vai Grindekam pietiek darbaroku šodien?
Mēs ļoti nopietni pie tā strādājam. Nodibinājām izglītības fondu, gatavojam jaunus kadrus. Šobrīd tas jautājums nav sāpīgs, bet jādomā uz priekšu. Ar šodienas domāšanu vien ir par maz.
Jūs teicāt, ka valdība tādos un citos jautājumos jūs neuzklausa. Bet valdība bieži atsaucas, ka strādā roku rokā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, vai tā nepārstāv uzņēmēju intereses?
(Smiekli.) Nu kas ir Darba devēju konfederācija, jūs man atvainojiet. Viņi tur kaut ko var runāt ārpus, bet, tikko sanāk kopā ar valdību, tā viss ir kārtībā, neviens neuzdrošinās ko runāt vai spriest. Piemēram, Lietuvā - situācija kā diena pret nakti. Viņi tiešām cīnās. Te jau nekādas cīņas nav… ai, man pat negribas par to runāt.
Kas attiecas uz eksporta tirgus meklējumiem, vai no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras esat saņēmuši palīdzību?
Jā, šinī gadījumā gribu pateikt, ka mums ir ļoti laba sadarbība. Viņi mums palīdzēja, un man nav pretenziju. Mēs pēdējā laikā Grindekā ieguldījām attīstībā vairāk par sešdesmit miljoniem dolāru, un bija arī Eiropas nauda, ko mums palīdzēja iegūt LIAA. Paldies viņiem.
Vēlreiz atgriežoties pie tā eksporta jautājuma. Varbūt tai Eiropai vienkārši jāatmet ar roku, ja jau tur nelaiž iekšā, un jādodas kur citur - Ķīna, Indija?
Protams, bet pašiem mums, ražotājiem, tie tirgi vien ir jāmeklē.
Ko es jums pateikšu, mēs tā runājam - neatkarība, bet mēs jau tādi neesam. Mēs iegājām Eiropas Savienībā, bet viņi jau ar mums nerēķinās. Vai tādām lielvalstīm kā Vācija, Francija, Lielbritānija ir prātā tur kaut kāda Latvija? Ja nu vienīgi skaita kuplumam, redz, mēs esam divdesmit septiņas valstis.
Nu viens piemērs. Kad vajadzēja mums ņemt to kredītu no Eiropas Savienības, mēs jau klusi - kā mums diktēja, tā mēs darījām. Paņēmām, un mums tur visu ko diktēja - to pielikt, to atņemt, visādus nodokļus. Bet vai mēs nevarējām alternatīvu atrast? Piemēram, Ķīna, Dienvidkoreja, Japāna - nu kas viņiem ir pieci septiņi miljardi ko aizdot. Un iedot vēl viņiem investīciju iespējas, tajās pašās ostās, tad viņi tev iedotu kredītu ar minimālu procentu, pat paldies pateiktu un vēl nejauktos pēc tam tavās iekšējās lietās. Un tad, kad tāds variants būtu atrasts, tad varēja iet pie Eiropas Savienības un teikt - redziet, man ir tāds variants, vai piedāvāsiet ko labāku? Vai vismaz neko sliktāku. Vot, tad mēs parādītu, kādi mēs esam stipri, ar mums būtu rēķinājušies. Bet tā...
Bet varbūt pašam jādodas valdībā, bija taču runas, ka zatlerieši jums piedāvāja finanšu ministra posteni.
Ziniet, par to situāciju, kāda tā toreiz bija, es biju šokēts. Mani veselu mēnesi Zatlera pārstāvji mēģināja pierunāt. Es no pašas pirmās sarunas teicu - nekādā gadījumā, man ir savs bizness, ko negribu pamest. Kad viņi saprata, ka es kategoriski atsakos, un laikam kur bija paklīdušas runas par šo piedāvājumu man… ziniet, man pirms tam par Zatleru bija ļoti labas domas. Bet, kad viņš tādā dusmīgā formā sāka teikt, ko tas Lipmans tur runā, viņam neko nav piedāvājuši, un es iznācu tāds kā viltvārdis, tas man bija šoks. Es tomēr neesmu nekāds puika. Man no tiem laikiem pavisam izmainījās domas par Zatleru. Viņš nekontrolē, ko viņš saka.
Bet varētu pieļaut domu kaut kad nākotnē iet un palīdzēt kārtot ekonomiku valdības līmenī?
Nu man neviens vairs to neprasa. Un es nemaz neuzprasos. Ziniet, man nedaudz sāpīgi… Mani senči dzīvo Latvijā no septiņpadsmitā gadsimta, es varu lepoties, man visi papīri ir. Un man nav vienaldzīgi, kas notiek šajā valstī. Esmu tā audzināts, tā mana ģimene mani audzināja - tā ir mana zeme, esmu tās pilsonis, un man pēc sevis kaut kas jāatstāj. Es redzu, ka tāda maza valstiņa varētu dzīvot tik labi. Nu tie Igauņi - viņi dzīvo prātīgi, viņi dzīvo labi. Man Igaunijā ir rūpnīciņa, un es redzu, kā tur dzīvo cilvēki.
Bet mums vēl trakāk, mēs tagad ar ko nodarbojamies? Ar to krievu valodas referendumu. Vispār, kā bija tiesības līdz kaut kam tādam aiziet... Mēs aizmirstam, cik nācijas vispār ir izmirušas.
Par pašreizējās valdības darbu - ir arī kādas optimistiskas notis?
Nedomāju, ka ir kāds liels progress, bet Dombrovskis vispār man patīk. Viņš daudz nerunā un ir apdomīgs cilvēks, kā persona - ļoti pozitīvs. Cita lieta, ka vajadzētu dažus ministrus mainīt. Tas redzams ar neapbruņotu aci. Tieši ekonomiskā bloka ministrus. Ja viņam būtu laba komanda, mēs varētu daudz ko vairāk un labāk izdarīt. Viņš varētu vadīt valdību, bet nu daži tie viņa kadri…
Bet ne jau tikai valdība ir problēma. Trūkst arī uzņēmēju, riktīgu biznesmeņu ar patiešām labām zināšanām ekonomikā un stratēģisku redzējumu. Īstenībā tādi īsti biznesmeņi Latvijā ir ļoti nedaudzi. Ir daudzi visādi tādi un šitādi.