Rīgā nav ko darīt
Pirms astoņiem gadiem uz dzīvi prom no Rīgas burzmas pārcēlās Irēna Hartmane (79), pensionēta fizikas skolotāja. Ienākot viņas gaišajā divistabu dzīvoklī Aizkrauklē, viss liecina, ka šeit dienas vada ar dzīvi apmierināts cilvēks. «Man tagad ir ideālas vecumdienas. Raugiet, kāds skats pa logu - Daugavu redzu! Tūja pie loga, pavasarī ceriņi zied, vasarā puķes. Vecumā naktīs jau ne vienmēr var gulēt, tad raugos zvaigznēs - brīnišķīgs skats! Te ir klusums un miers, tīra vide,» jūsmo kundze. Taču toreiz par viņas avantūru daudzi teikuši - dulla un traka.
«Izdomāju, ka pensionārs pie naudas var tikt tikai tad, ja samaina dzīvi uz kaut ko lētāku. Rīgā bija dārgi, šeit - lēti. Gribēju, lai līdz mūža galam nav jāmokās, jo jādzīvo jau no pensijas ir. Ārpus Rīgas var izdzīvot lētāk, vienkāršāk, mierīgāk, klusāk. Rīgā var dzīvot skolnieks, students un strādājošais, pensionāram tur nav ko darīt,» uzskata Irēna. Vispirms viņa meklējusi dzīvokļus Rīgas tuvumā - caur sludinājumiem, paziņām, interesējusies nekustamo īpašumu firmās. Taču Siguldā, Cēsīs, Ikšķilē tie maksājuši tikpat. «Sapratu, nav jēgas. Tad man ieteica, lai paskatos Aizkrauklē.» Ogres nami pensionārei piedāvājuši vairākus dzīvokļus. «Šis bija neprivatizēts pašvaldības dzīvoklis. Stāvēja tukšs, ar milzīgiem parādiem par ūdeni, apkuri. Skats bija baigs. Durvis izlauztas, logi aizsisti ar naglām.» Irēna pārdevusi Rīgas dzīvokli, piepirkusi klāt trūkstošos sertifikātus, nomaksājusi dzīvokļa parādus un to privatizējusi. «Man vēl palika naudiņa, lai dzīvokli izremontētu, nopirktu mēbeles, mazbērniem piepalīdzētu un aizbrauktu ekskursijā uz Venēciju, kas bija sens sapnis.» Četru mēnešu laikā dzīvoklim veikts kapitālais remonts. Tagad ziemā komunālie maksājumi esot ap 60 latiem.
Ja vien nesēž mājās
«Mazbērni teica: vecomamm, kur tu brauc, uz kaut kādu Stučku, kur nevienu nepazīsti... Bet mute man taču ir! Uzreiz iestājos Aizkraukles Pensionāru biedrībā. Nonācu sapulcē. Tur skaitīja balsis - skaitīt nemācēja. Nenocietos, teicu, kā jādara. Man tikai noprasīja vārdu un pierakstīja sarakstos. Tā pensionāru biedrībā kļuvu kultūras ministrs,» smej Irēna. «Šeit pensionāram ir ļoti laba dzīve, ja tikai pats nesēdi mājās pie televizora, bet ej laukā, skaties un dari.» Irēna nav no sēdētājiem, darbojas sociālajā centrā. «Mums ir izstādes, rokdarbi, datorkursi. Organizē ekskursijas. Te spēlē teātri.» Irēna rāda tautastērpu - iesaistījusies arī senioru deju kolektīvā Jautrās vecmāmiņas. Irēna ir vecākā starp dāmām. Uzstāties brauc uz dažādiem sarīkojumiem. «Bijām pat Polijā. Ja jūs zinātu, kā mūs uzņēma - ar «urrā!» Jo tādas sievas - vecas, gados, bet ar tādiem apgriezieniem! Te notiek lustīga dzīve. Bet Rīgā sēdētu dzīvoklī, neko no tā nevarētu.»
Vēl viņa apmeklē veselīga uztura mācības kursus. Mazdārziņa gan pašai nav. «No domes varēja īrēt dārziņu, bet padomāju: kas man to zemi raks? Man jau kaimiņi, deju biedrenes padalās ar pašaudzētajiem kabačiem, kartupeļiem, tomātiem, gurķiem - pilns ledusskapis! Dzīvoju vienā mierā un jūtos kā Dieva ausī.»
Jāmeklē piemērotākais
No Rīgas uz Aizkraukli atmukuši vairāki pensionāri. Tiesa, īrēt pašvaldības dzīvokli Aizkrauklē nav iespējams. «Pirmām kārtām jārūpējas par sava novada maznodrošinātajiem. Taču var pārdot dzīvokli Rīgā un te nopirkt no privātajiem. Laipni lūdzam!» saka Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietniece Aina Podvinska. Kā ir citur? Smiltenē iespējas īrēt ir, taču nav piemērotu dzīvesvietu. «Ir dzīvokļi, kas prasa kapitālus ieguldījumus. Vesela daudzstāvu dzīvojamā māja stāv tukša, bet tādā vidē diez vai kāds gribēs dzīvot. Tie pašvaldības dzīvokļi, kuros var dzīvot, jau paņemti,» atzīst Smiltenes novada domes Sociālā dienesta vadītāja Inta Siliņa. Arī, piemēram, Rojas, Cesvaines pašvaldības dzīvokļus neizīrē. Taču Rucavas novada domes priekšsēdētāja vietniece Līga Stendze teic, ka viņiem ir pašvaldības dzīvokļi, ko var gan izīrēt, gan pārdot. «Komunālie maksājumi, salīdzinot ar Rīgu, mums ir lēti, ap 20 latiem. Dzīvokļiem gan vajadzīgs remonts, bet, ja pensionārs pārdod dzīvokli Rīgā, to var atļauties. Mums ir gan ambulance, gan bibliotēka, rīkojam pasākumus. Būtu priecīgi, ja pie mums brauktu dzīvot,» aicina L. Stendze.