Rīgas mērs, veidojot savu publisko tēlu, šķiet, apzināti uzsvēris, ka vēlas nodarboties ar darbiem, nevis politiskiem paziņojumiem. Vai tas viņam izdodas, ir cits jautājums, tomēr nevar noliegt, ka Ušakova izteikumos līdz šim patiesi vairāk dominējušas t. s. saimnieciskās tēmas (ja neskaita referenduma par otro valsts valodu epizodi) - skolas, bērnudārzi, satiksme utt. Tādēļ pārsteidza viņa kareivīgais tonis publikācijā Rīgas ceļš, kas parādījās šīs nedēļas sākumā Saskaņas centra (SC) interneta mājaslapā. Nu, labi - saukli «Apturēt Vienotību!» norakstām kā meslus priekšvēlēšanu retorikai. Tomēr kādēļ pašvaldības vadītājs, kurš, kā mūsdienās saka, pozicionējas kā pragmatisks un nehistērisks politiķis, ķēries pie nepārprotamas demagoģijas? Piemēram, apgalvojot, ka «galvenais - ja Vienotībai izdosies revanšēties, tad absolūtais vairākums sociālo programmu Rīgā tiks izbeigtas». «Ja vēlēšanās uzvarēs Vienotība un tās līdzgaitnieki, par skolu remontiem, jauniem bērnudārziem, mājokļu celtniecību, pabalstiem, bezmaksas transportu skolēniem un pensionāriem, Līgo svētkiem krastmalā un par daudz ko citu varēs vienkārši aizmirst.» Kāds ir pamatojums šādām deklarācijām? (Šādu provokatīvu iebiedēšanas mēģinājumu uzskaitījumu minētajā rakstā varētu turpināt.)
Ušakovs vairākkārt pārmetis opozīcijai Rīgas domē demagoģiju, populismu utt. Nevar noliegt, ka bieži opozīcijas pārmetumi patiešām bijuši pavirši sagatavoti un vienveidīgi. Nu, šķiet, SC līderis pats sāk uzvesties tā, kā pārmet saviem oponentiem. Veidojas šizofrēnisks iespaids - viena un tā paša teksta ietvaros mērs brīdina, ka valdības koalīcija «pieliks visas pūles, lai galvaspilsētā sanaidotu latviešus ar krieviem», esot sākusies «histērija»; no otras puses - vai tā nav histērija paziņot, ka, ja Vienotība nekļūšot par pagātni, «mēs neatgriezeniski pazaudēsim savu valsti».
Turklāt nav skaidrs, kāpēc tas vajadzīgs. Ušakovs vienā mierā varēja turpināt īstenot līdzšinējo taktiku «runāsim par konkrētām lietām» un vismaz publikas acīs izskatīties kompetentāks par pretiniekiem. Pat ja SC netic oponentu solījumiem «nespiest» uz t. s. nacionālajiem jautājumiem, mālējot Ušakovu par Lindermana un Ždanokas slēptu sabiedroto, vai apvienība domā, ka ir pareizi pašai ķerties pie apokaliptisku noskaņu uzjundīšanas? Ja Ušakovs ir pārliecināts, ka nekādu reālu priekšlikumu opozīcijai nav un tās vienīgais glābiņš esot klaigāšana, tad šādi paziņojumi no viņa puses ir pašam kaitējoša piepalīdzēšana pretiniekiem, jo dod iemeslu paziņot, ka acīmredzot domes pašreizējā vadība apzinās, ka tās daudzinātie labie darbi ir īslaicīgs, riskanti dāsna finansējuma radīts burbulis, tādēļ tā savlaicīgi ķeras pie citas tematikas.
Saprotams, ka likmes ir augstas abām pusēm. Ja SC zaudē varu Rīgā savienojumā ar iestigšanu opozīcijā valsts līmeņa politikas līmenī, sekas apvienībai var būt bēdīgas. Vāji valdības koalīcijas partiju rezultāti Rīgā liecinās, ka liela daļa vēlētāju netic valdības apgalvojumiem, ka valsts atkopjas no krīzes. Un tomēr - varbūt jāspēj izvairīties no taktikas «kurš kuru pārbļaus»?