Kuram no džudistiem bija grūtāks pretinieks?
Žeņam [Borodavko] bija vissliktākais variants. Ar [olimpisko čempionu čehu Lukašu] Krpaļeku viņam būtu vieglāk cīnīties. Visu nedēļu pēc pretinieka uzzināšanas mēs modelējām šo cīņu, taču tā tik un tā neizdevās. Žeņa ar Hagu nekad vēl nebija cīnījies. Ar Krpaļeku bija cīnījies un tās gaitā ieguvis vadību, taču uzvarēt viņu nav izdevies. Citus favorītus Žeņa bija uzvarējis. Tajā skaitā Gasimovu [Rio otrā vieta] un Marē trešā vieta].
Situācija Latvijā ir sliktāka, salīdzinot ar laiku, kad Vsevolods Zeļonijs Sidnejā ieguva olimpisko bronzu?
Tā ir atsevišķa tēma. Es izklāstīšu savu personisko viedokli. Darbs klubos, kur trenējas bērni, nav vērsts uz talantu atpazīšanu. Ja arī kāds talants parādās, klubi nav ieinteresēti, un viņiem nav arī iespēju viņus virzīt augšup. Piemēram, mums Liepājā tagad parādījušies divi puikas, no kuriem viens savā vecuma grupā kļuva par Eiropas čempionu. Otram arī ir panākumi. Problēmas sāksies, kad viņiem jau regulāri būs jābrauc uz treniņnometnēm. Ja nebūs pienācīgu apstākļu, konkurenti pievilksies klāt un aizies viņiem garām. Smagākais posms ir, kad viņi pāraug junioru vecumu.
Kā to risināt - pulcēt labākos Rīgā?
Es jau esmu teicis, ka varbūt ir jāveido internāti, kuros trenētos labākie. Pieliktu klāt treneri, kuram būtu jāatbild par rezultātu. Mums nav treneru, kas tādā līmenī atbild par rezultātu. Ir gan Latvijas Olimpiskā vienība, kurā iekļūstot sportists var rēķināties ar 1000 eiro budžetu. Džudo federācija varbūt nodrošinās divus startus gadā, bet ar to ir par maz. Šajā vecumā jau ir jāsākas profesionālam darbam.
Zeļonija laikā bija labāk?
Tādi puiši kā Zeļonijs bieži neparādās. Par Borodavko var teikt to pašu. Kāds atsevišķi arī parādīsies, bet par izveidotu sistēmu pagaidām nevar runāt. Jā, mums tagad ir vairāk klubu, un arī pieauguie vairāk nodarbojas ar džudo. Tas ir labi, jo nācija kļūs veselāka un jaunieši tiek atrauti no ielas, bet atklāts ir jautājums par talantu atpazīšanu un viņu tālāko virzību.
Uz kuriem sportistiem varētu likt akcentu, domājot par 2016. gada olimpiādi?
Jaunais Artjoms Galaktionovs savā grupā bija labākais Eiropā un parādīja nobrieduša džudista cienīgu sniegumu. Man sirds sāp par viņa nākotni. Viņš ir jāpavelk, jo puikam ir dotības. Maksims Duinovs savā vecuma grupā bija otrais pasaulē. Tie ir augsti rezultāti, bet par viņu nākotni ir daudz jautājumu. Ņikiforenko vēl ir jauns.
Ja viņam būtu labs finansējums, varētu pretendēt uz augstu vietu?
Grūti tā pateikt, jo konkurence ir nežēlīga. Ja, piemēram, izdarītu citu izlozi, es šaubos, vai Rio būtu tie paši laureāti, kurus mēs tagad redzam. Vienā kategorijā no trīsdesmit džudistiem divdesmit viens otru var uzvarēt. Ir dienas, kad sportistam viss izdodas. Tā ir viņa diena, un tajā konkrēto sportistu ir ļoti grūti uzvarēt. Viņam viss izdodas. Liela nozīme būtu arī paša sportista attieksmei - vai viņš būtu gatavs visu izdarīt pēc maksimālās programmas. Tad gan būtu jābūt garantētam finansējumam četru gadu garumā. Obligāti būtu jābrauc uz treniņnometnēm, bet tas arī nav tik vienkārši. Tad jau būtu jāizdara izvēle - tikai trenēties vai arī mācības. Zeļonija laikā - deviņdesmitajos gados - neviens mācīties negribēja, jo šķita, kam tas vajadzīgs. Tagad talantīgi puiši mēdz aizbraukt mācīties uz Angliju. Kā es viņiem varu teikt, ka to nevajag darīt? Viņi, starp citu, turpina arī startēt un iegūst medaļas Anglijas čempionātā.