Šo uzvedumu stilu varētu formulēt kā atjaunoto reālismu, kur liela loma psihoanalīzei, naturālismam un misticismam. Tiesa, visas šīs režijas valodas ziņā valdzinošās izrādes iestudētas pirms desmit gadiem...
Stingri sekojot autora burtam
E. Nīganens Igaunijā iestudējis četras XX gadsimta sākumā (1926-1933) sarakstītā Tammsāres romāna daļas, arī Rīgā inscenēto, kam pats rakstījis dramatizējumu.
Režisors teātra programmā atklāj, ka stāsts ir ļoti personisks. Tajā ir iespēja pretstatīt arī mūsdienu Igaunijai aktuālo ārišķīgās un tukšās, korumpētās sabiedrības tēlu Kārinas un Indreka mīlestības neikdienišķumam. Ja Latvijas mūsdienu labākās aprindas būtu iepazītas kaut vai tikai no dzeltenās preses, nevar noliegt - kritisks šo ļaužu atveidojums arī pie mums liktos aktuāls..
Pārlasot Tammsāres romāna 4. daļu, jāatzīst: šodienas māksla cilvēku psiholoģiju, kā arī personības un sabiedrības attiecības skata sarežģītāk, dialektiskāk, lielāku vietu atvēl lasītāja nojautai. Taču tie ir apstākļi, kurus talantīgs režisors, strādājot ar profesionāļiem, kādi ir Nacionālā teātra aktieri, var pārvarēt. Vai tas ir noticis?
Liktos loģiski, ka sabiedrības labāko aprindu attēlojums ir fons galveno varoņu attiecībām, taču izrādē dominē tieši fons. Tas redzams jau no telpas interpretācijas - uzdzīves ainām atvēlēta visa plašā skatuve, turpretī Indrekam ierādīta pagalam neveikla mizanscēna - Ulda Anžes galvenajam varonim lielākoties jāsēž skatuves malā, it kā piespiestam pie kulisēm. Taču pati galvenā problēma saistās ar stilu, kādā uz skatuves atveidotas masas. Romānā dominē cilvēku negatīvo īpašību karikatūrisks pārspīlējums. Mākslinieciskā ziņā tieši šis romāna slānis šodien ir visvairāk novecojis. Taču uz skatuves tas pārnests, stingri sekojot autora burtam. Taču karikatūriskais stils teātrī ir ļoti riskants - karikatūra, ja tā talantīgi uzzīmēta, pirmajā brīdī pārsteidz un rada estētisku gandarījumu, taču tai nepiemīt spēja attīstīties un mainīties, bet tieši darbības process taču veido teātra būtību. Karikatūra, atkārtojoties vairākas reizes, skatītājiem apnīk. To intuitīvi jūt aktieri un sāk izmisīgi censties padarīt savu tēlu interesantāku. Tā noticis arī šoreiz, kad atdzīvojušies 80. gadu Nacionālā teātra štampi, kaut arī daudzi no šīs izrādes aktieriem toreiz varbūt tikko bija dzimuši.
Groteskas aizmetņi
Režisors atņēmis vairākiem tēliem tās cilvēciskās īpašības, kuras tiem autors tomēr piešķīris. Advokāts Paraleps patiesi iemīlas Kārinā. Normundam Laizānam šai lomā tas nav atļauts, uzsvaru liekot uz viņa tēlu kā baudkāru krāpnieku, kaut arī aktieris ir viens no retajiem masā, kurš turas ar pašcieņu. Tāpat Renē aizraušanās ar Kārinu ir patiesa, taču režisors arī šīs jūtas svītro, bet Ainārs Ančevskis atveido dziedātāju bezmaz kā cilvēku ar īpašām vajadzībām. Paralepam un Renē amputētās jūtas taču atstāj tiešu iespaidu uz Ditas Lūriņas Kārinas koncepciju, padarot to aprobežotāku, nekā autors tēlojis (ja jau viņa spējīga aizrauties ar tādām simtprocentīgām cilvēciskām niecībām), kā arī mazinot varones romānā tēloto gluži maģisko sievišķīgo pievilcību. Karikatūru galerijā visnegaumīgāk tomēr pārspīlē Inga Misāne Kitijas Itamas lomā.
Izrādē ir pāris vārgu aizmetņu, kas ļauj domāt: režisors varbūt vēlējies sabiedrību atveidot groteskā izteiksmē. Tās ir ainas, kur aktieri soļo grupā, izdarot vienādas mehāniskas kustības. Groteska (Latvijas teātrī to brīvi pārvalda A. Hermanis, labu paraugu piedāvā arī K. Serebreņņikovs Nacionālā teātra Mirušajās dvēselēs un I. Roga Valmieras teātra Zojas dzīvoklī) pretēji karikatūrai ir ļoti dinamisks un enerģētiski iedarbīgs izteiksmes veids, kas savieno dažādu līmeņu pretstatus un manifestējas caur temporitmu, skaņu, gaismu, kustībām. Kā to var izdarīt šī romāna interpretācijā, redzēju senajā (1978) J. Tominga izrādē, kur sabiedrības grotesks tēls izstaroja depersonalizētu indīgu pievilcību, kas līdzīgi nāvējošai narkotikai apreibināja Kārinu. J. Tomings saprata to, kas neienāca prātā ne Tammsārem, ne Nīganenam: ja Kārina nav muļķe, un viņa nepavisam tāda nav, tad taču sabiedrībā, pēc kuras viņa tā tiecas, ir arī kas pievilcīgs, tur aug kādas puķes, lai arī varbūt tie ir ļaunuma ziedi.
Tēlu ideālās versijas bez attiecībām
Dita Lūriņa (Kārina) un Uldis Anže (Indreks) savās grūtajās lomās izdara visu un vēl vairāk, nekā no viņiem varētu gaidīt. U. Anžes Indreks ir maksimāli atturīgs, uz iekšu vērsts, viņā jūtama kāda skumja vilšanās dzīvē, sevī un laulībā. Vienaldzība un pilnīgi indiference, grūti gan izprast - tēlota vai īsta, pret sievu. Ditas Lūriņas Kārina šķiet kā izkāpusi no Tammsāres romāna lappusēm. Rakstnieks neglaimo savai varonei, to nedara arī aktrise, viņas atveidotā sieviete ir dzīves, izpriecu, baudas un pielūgsmes kāra, pievilcīga kā princese savās skaistajās Kristīnes Pasternakas radītajās kleitās. Tai pašā laikā - neticami infantila un paštaisna, neatlaidīgi graužot un pazemojot vīru. Abi aktieri radījuši gluži vai savu tēlu ideālās versijas, taču bez režisora palīdzības (vai - ar nepietiekamu palīdzību) viņi nevar radīt attiecības savu varoņu starpā, īpaši, ja dramatizējumā amputētas šai ziņā ļoti nozīmīgas romāna vietas. Tas attiecas uz intīmās saskaņas un tuvības brīdi starp laulātajiem, kā arī uz vairākkārtējām Indreka pārdomām, cik ļoti viņš mīl savu sievu. Tas liek domāt, ka Indreka atturība ir tikai maska, bet Kārinas uzbrukumi Indrekam - arī apnicinātas mīlestības izraisīta agresija. Ja šī nepārprotamā zemteksta iztrūkst, nemitīgie skandāli, ko provocē Kārina, sāk atgādināt vienīgi ikdienišķi sadzīvisku laulāto kašķēšanos, kas tik labi pazīstama daudzās latviešu ģimenēs. Kad kārtējā skandāla laikā Indreks neiztur un šauj uz sievu, zāle atviegloti noelšas... Baisi. Bet varbūt cilvēki domāja, ka tas jau ir fināls, nenojauzdami, ka būs vien jānosēž vēl krietna pusstunda, līdz pulkstenis rādīs plkst. 22.50.
Preses konferencē pirms pirmizrādes E. Nīganens teica, ka viņam nav atvēlēts pietiekams mēģinājumu skaits. Varbūt vērts ieklausīties šais vārdos, pat ja apšaubām to kā vienīgo cēloni Tammsāres inscenējuma neviennozīmīgajam rezultātam.