Taču, ja Gredzenu pavēlniekam šādu dāsnumu varēja izskaidrot ar triloģijas nobeiguma akorda avansu «par trim filmām kopumā», tad nebūt ne šedevra slavināšana - tas ož pēc masu psihozes. Rezumējot šī gada Oskaru ražu, jāatzīst, ka tendence gremdēties kinovēsturē un pagātnē vispār ir Akadēmijas firmas zīme - šī gada Oskaru līderi gremdējas un pārtiek no nostaļģijas - gan Mārtina Skorsēzes Hugo (5 balvas), gan Mišela Hazanaviča Mākslinieks (5 balvas) ir stāsti par kinematogrāfa vēsturi, arī nominētās 7 dienas un naktis ar Merilinu, Pusnakts Parīzē (Oskars labākajam scenārijam - man vienmēr prieks par balvu Vudijam!), Dzelzs lēdija, Kara zirgs - tās ir refleksijas par pagātnes notikumiem, vēsturiskiem personāžiem, nevis aktuālais kino. Tādēļ patiesais drosmes apliecinājums ir tikai pāris laureātu - Oskars Irānai par Šķiršanos un Pakistānai (Oskars īsajai dokfilmai).
Nikns esmu tikai par faktu, ka labākā vīriešu lomas Oskars aizgāja vienas grimases tipāžam Dižardēnam, kaut pelnījis bija Gerijs Oldmens (Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs) - lūk, kur liktenis un eksistenciālās dzīles aktierdarbā. Balvu Merilai Strīpai (ne to labāko lomu) kā perfektai Tečeres imitētājai komentēšu, kā smejies, politkorekti - pēc piecpadsmit nominēšanām vajadzēja taču beigt ņirgāties par ģeniālo aktrisi, kura kā tāda mūžīgā rezerviste smaidīja, kad Oskarus nocēla citas. Un Strīpas runa bija lieliska - ar pašcieņu, humoru un cieņu pret kolēģiem. Tāpat kā visvecākā jelkad Oskaram nominētā aktiera 82 gadus jauneklīgā Kristofera Plammera skaidrā, prātīgā uzruna, kas paliecināja zināmo - vecums nav gadu skaits.
Toties šoreiz patīkami pārsteidza ceremonijas norise - tā bija raita, gaumīga un, galvenais, maksimāli cilvēciskota (visdažādākās filmindustrijas zvaigznes speciālās minifilmiņās runā, kādēļ tieši viņām svarīgs un maģisks šķiet kino uz lielā ekrāna, nevis, kā indīgi bilda šova vadītājs Billijs Kristals, «kaut kādā mobilajā telefonā»). Uzvēdīja sajūta, ļoti emocionāla un personiska, ka ar i-neta un mikrotehnoloģiju okupāciju mūsu dzīvē zūd šīs «lielā ekrāna pieredzes», kad skatītājs tumsā elpo un jūt mākslas notikumu kopā ar citiem.
Oskaru ceremonija savā ziņā bija kā tāds atgādinājums, adresēts nākotnei, ka kino pionieri bija rēķinājušies ar šo kolektīvās mākslas pārdzīvojuma aktu, nevis kinoonānismu vienatnē - dirnēšanu mājas kinozālē vai pie datora ekrāna. Efektīgais un elegantais Cirque Du Soleil priekšnesums arī piederēja pie «redz, kādus brīnumus cilvēks, ne tehnika iespēj ar savu ķermeni» repertuāra. Radās sajūta, ka kinematogrāfs stāv grandiozu pārmaiņu priekšā kā tehnoloģisks komunikācijas rīks, taču dzīvs cilvēks un emocionāli gudra stāsta nozīme nekur nepazudīs.