Pilnīgi noteikti - tā ir kritiska! Un traģiskākais ir apstāklī, ka no normatīvo aktu viedokļa regulējums Latvijā ir tuvu izcilam salīdzinājumā ar atsevišķām citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Savukārt likumu ieviešana un sociālā realitāte ir traģiska, un tas vadzis ir lūzis. Mēs [TB] vēršamies vai nu pie ministriem, vai valdībā par dažādu problēmjautājumu risinājumiem, bet vēršanās Ģenerālprokuratūrā par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku lietu ir jau izmisuma solis. Redzam, kāda ir [Izglītības un zinātnes] ministrijas ierēdņu nostāja, īpaši valsts sekretāres Evijas Papules… Ja var paziņot to, ka ģībšanā vainīgi paši bērni vai skābekļa kabatas! Vairāki speciālisti, piemēram, katastrofu medicīnas eksperts Mārtiņš Šics, kurš orientējas tāda veida jautājumos, pateica, ka tas atvērta tipa estrādē pat teorētiski ir neiespējami, savukārt ministrijas augstākā ierēdne nāk ar šādu paziņojumu! Tas nozīmē, ka vairs nav, kur vērsties, kā tikai Ģenerālprokuratūrā.
Tomēr tā ir tikai cīņa ar sekām. Kuri posmi bērnu tiesību aizsardzības sistēmā ir tik vāji, ka vadzis lūzis, bērni nevar justies pasargāti?
Tas ir cilvēciskais faktors no atbildīgo amatpersonu un bērnu vecāku puses. Arī sabiedrības kopumā. Kāpēc? Sāksim ar primitīvām lietām - bērni smēķē. Un lai katrs atceras, cik smēķējošiem bērniem un jauniešiem pagājis garām neaizrādot. Tas veido sniega pikas efektu - tur nepasaka, citur nepasaka… Savukārt, ja runājam par vardarbību skolās un pedofiliju, visi gadījumi saistīti ar to, ka zinātāji, vai visi tie, kuri tieši nepiedalās pretlikumīgajā vardarbīgajā aktā, visticamāk, slēps to, nereaģēs un neko nevienam neteiks! Jo tas var ietekmēt skolas reputāciju, nāksies doties uz attiecīgām iestādēm sniegt konkrētākas liecības utt.
Vai var secināt, ka Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku organizatoriskā puse nebija demokrātiska? Ka bērniem nebija iespēju ietekmēt mēģinājumu un atpūtas laiku režīmu, sūdzēties par iespējamo pārslodzi un sagaidīt, ka tas tiek uztverts nopietni?
Jā, arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) vadītāja [Laila Rieksta-Riekstiņa] jau paziņoja, ka atsevišķos gadījumos kolektīvu vadītāju attieksme pret bērniem ir vardarbīga - vai nu uz robežas, vai pārsniedzot likumā pieļaujamo, un tur jau vērtējama konkrēto personu atbildība. Kaut kas tajā organizatoriskajā pusē bija stipri pārspīlēts, rezultātā bērni veica tādu kā vergu darbu. Svētku izpilddirektore Agra Bērziņa izteicās, ka paši bērni ir pie vainas, jo neesot laikus gājuši gulēt. Bet pagaidiet! Arī tā ir pasākuma organizatoru atbildība! Arī loģistikai jābūt jēdzīgai - nedrīkst būt tā, ka bērniem jāpulcējas pulksten 7.30, lai gan pats pasākums sākas tikai desmitos. Dzirdēts par vairākiem šādiem gadījumiem, un tas nozīmē vienīgi to, ka organizatori loģistiku veidojuši tā, kā ērtāk pašiem. Organizatori, diriģenti, ierēdņi par savu darbu saņem atalgojumu, viņiem nodrošināts viss nepieciešamais. Pieļauju, ka viņi saņemtu arī prēmijas, kāds varbūt pat ordeni, ja vien masu medijos neparādītos dažāda veida informācija.
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) izveidotajā Skolēnu dziesmu svētku izvērtēšanas komisijā apspriestajam ir noteikts ierobežotas pieejamības statuss.
Tas ir pretrunā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Darbam jābūt caurskatāmam un atklātam, jo šī problemātika nav saistīta ar valsts noslēpumu, bet gan ar Satversmē garantēto, ka sabiedrībai ir tiesības zināt par liela mēroga problēmu aspektiem. Manuprāt, komisijas darba noslepenošana ir mēģinājums norobežoties no mediju uzmanības. Un lai viņi nerunā, ka šo visu noslepenot ir bērnu interesēs! Komisija ir plaši pārstāvēta, un, cik saprotu, rezultātā būs kolektīvās bezatbildības parauglēmums, jo svētku organizēšanas laikā nav bijis labas koordinēšanas un menedžmenta, lai gan katrs varbūt darīja labāko, ko spēja. Dziesmu un deju svētkos runa ir par slodzēm, kādas bērniem pieļaujamas, - likumā skaidri un gaiši pateikts, ka šāda veida pasākumos tām jābūt pēc analoģijas kā mācību procesā skolā. Punkts.
Lūdzu, pamatojiet savu kritiku par to, ka bērniem pašiem jāgādā koncertu tērpi?
Mākslinieciskajā uzvedumā no skatītājiem iekasē naudu, tam atvēlēts valsts finansējums, taču izrādās, ka tērpiem un tamlīdzīgām lietām īsti ne… Tad arī operā, teātrī, koncertos māksliniekiem pašiem būtu jāpērk tērpi par saviem līdzekļiem? Kāda starpība, ka viņi ir profesionāļi? Dziesmu un deju svētki ir kultūrvēsturisks mantojums, un tie bērni, kuri tur uzstājas, ir valstī labākie; viņi savās prasmēs ne ar ko neatšķiras no profesionāliem māksliniekiem, izņemot to, ka viņi ir bērni, kuri turklāt nesaņem pat minimālo dalībnieka ērtību komplektu. Higiēnas iespējas netiek nodrošinātas - mēs nedzīvojam kara apstākļos, un skolas nav viesnīcas. Tās nav paredzētas cilvēku simtu uzņemšanai un higiēnas nodrošināšanai. Visas tās rindas uz tualetēm un dušām - arī tas uz bērnu atstāj emocionālu un fizisku iespaidu.
Jūsu piedāvātais risinājums?
Beidzot ņemt vērā visus šos apstākļus un domāt ne tikai par to, kā mākslinieciskajai virsvadībai gūt un sabiedrībai sagādāt baudu no viena tiešām lieliska pasākuma, bet padomāt arī par bērniem. Jo viņi nav vergi. Viņi ir tie, kuri nodrošina šos svētkus.
Par pedofiliju - jau ilgu laiku nesekmīgi tiek meklēts tā dēvētais Imantas pedofils, pavasarī Latvijas Televīzijas žurnālisti eksperimenta veidā parādīja, ka ir pieprasījums pēc iespējas apmierināt tieksmes, izmantojot nepilngadīgos, tagad skandalozā situācija ar diviem pedofiliem Liepājā. Varbūt jāveido īpaša bērniem domāta kampaņa, lai viņi zinātu, kā rīkoties?
Jā, tā ir būtiska lieta, jo varētu sākt organizēt jau visos līmeņos nekavējoties. Un jārēķinās ar vecumu grupu īpatnībām, lai saprot arī bērnudārza vecuma bērni. Tas palīdzētu ne tikai cīnīties ar vardarbību ģimenēs, bet arī ar mafiozām struktūrām, kas ievilina bērnus ar mērķi viņus pārdot kaut kādiem perversiem tipiem, kur ar to tiek pelnīts.
Vai valstī ir iestādes, kas godprātīgi gādā par bērnu tiesību aizsardzību?
Pirmkārt, Tiesībsarga birojs. Arī centrs Marta, Patvērums Drošā māja, Dardedze un citas nevalstiskās organizācijas, kas to dara ar sirdi un dvēseli. Ko esam novērojuši attiecībā uz VBTAI - darbs nav efektīvs, un, lai ko mēs [TB] konstatētu, viņu pārstāvji pretī pasaka, ka nē, tas tā neesot. Viņiem būtu jābūt superizmeklētājiem, izlūkiem, lai, dodoties pārbaudēs uz bērnunamiem, internātskolām, audžuģimenēm un citur, viņi varētu izdarīt precīzus, gudrus secinājumus, nevis balstīties tikai uz to, ko viņiem tur stāsta un liek priekšā - cik viss labi.