Tatjanas Ždanokas dzīve ir viena vienīga cīņa. 1996. gadā tiesā panākusi sevis atzīšanu par Latvijas pilsoni. 7 gadus dažādās instancēs cīnījusies par tiesībām kandidēt, jo sabijusi kompartijā pēc 1991. gada, kas Latvijā liedz to darīt. 1988. gadā pat pamanījusies būt Tautas frontē, taču, būdama nemierā ar tās «nacionālismu un separātismu», izstājusies un pievienojusies interfrontei. Tad amati partijās, Rīgas domē, līdz - bingo! Kopš 2004. gada Rīgā dzimusī matemātikas doktore ir Eiropas Parlamenta deputāte. Un tā jau 10 gadu Tatjanas cīņa par idejām var turpināties Eiropā.
Viedoklis par Ždanokas politisko darbību Latvijā ir teju katram. Arī man. Personīgi man nekad nav bijis ilūziju par viņas attieksmi pret mūsu valsti. Manu valsti. Un tāpēc centos nebrīnīties un nešausmināties. Priekš manis viņa nav tā vērta. Uztvēru viņu kā pašsaprotamu demokrātiskas iekārtas fonu. Pēdējā viņas «cīņa» bija Krimā. 16. martā, kad tur notika Rietumu neatzītais referendums par pievienošanos Krievijai. Ždanoka novērotāja statusā atradās tur un vēstīja par tur valdošo «svētku atmosfēru». Ir politiķi, kuri pamatā mani nevar pārsteigt, jo uztveru tos no sērijas «ko gan citu no tādiem sagaidīt». Parasti tie ir abu galu radikāļi. Taču šonedēļ medijos izskanējušais par Ždanokas viesošanos Krievijas organizācijas Sutj vremenji (Laika būtība) pasākumā marta sākumā, manuprāt, ir fundamentāli jauns līmenis. Pat radikālim. Daudz skaidrāks, nepārprotamāks. Ar jaunu fonu. Ukrainas fonu. Šī organizācija - ne vairāk, ne mazāk - tiešā tekstā vēlas atjaunot bijušo PSRS, tās sabrukšanu sauc par traģēdiju (pilns organizācijas mērķu manifests http://eot.su/manifest). Tās mērķis ir PSRS kā impērijas atjaunošana, un, lai kļūtu pavisam baisi, iesaku iekš Youtube.com ievērtēt kustības aktivitātes. Ziemeļkoreja nobāl. Ždanoka, spriežot pēc bildēm, ir pasākuma goda vietā un skaidri apzinās, kur un kāpēc atrodas. Pasākumā, kurā mastā tiek vilkts sarkanais karogs un godināts viss, kas saistās ar PSRS. Savas ģimenes vēstures notikumu dēļ bez emocijām to man grūti uztvert.
Šķiet, ka ideoloģiski naidīgās Eiropas pilsonei Ždanokai kaut kas nobrucis «pamata programmnodrošinājumā». Tai pašai pilsonei, kuras alga Eiropas parlamentā ir 8000 eiro mēnesī. Tai pašai pilsonei, kurai tiek atmaksāti eirodeputāta ceļošanas izdevumi, vairāk nekā 300 eiro dienas naudas sanāksmēs ES teritorijā, 4300 eiro mēneša piemaksa vispārējo izdevumu segšanai, par aprīkotiem birojiem Briselē un Strasbūrā, EP dienesta auto pat nerunājot. No tādām Eiropas naudiņas plūsmām kopš 2004. gada nogurs ne viena vien bankas karte.
Mans ieteikums Ždanokas kundzei! Nededziniet sevi Eiropā, kuras pamatvērtības nespējat pieņemt! Nemokiet sevi ar garajiem biznesa klases pārlidojumiem, neapšaubāmi auglīgajām sesijām, konferencēm, semināriem! Veltiet sevi cīņām, kuras jums ir tuvākas! Cilvēki vien esam, un visām cīņām var nepietikt spēka!