2007. gada 8. novembris, Saeima galīgajā lasījumā lemj par 2008. gada valsts budžetu, kurš jau pašā pamatā balstās uz kļūdainu pieņēmumu, proti, veidots, paļaujoties, ka arī 2008. gadā Latvijas tautsaimniecība turpinās pieaugt. Tribīnē kāpj JL deputāts Artūrs Krišjānis Kariņš un, aizstāvot tolaik opozīcijā esošā JL priekšlikumu ministriju bāzes izdevumus palielināt nevis par 3%, bet gan tikai par 1%, pauž, ka lēnāka ministriju bāzes izdevumu audzēšana ļaus «ietaupījumus no tā visa ieguldīt visos pieprasītajos un nepieciešamajos algu palielinājumos sabiedriskajā sektorā strādājošajiem: policistiem, mediķiem, skolotājiem, pensionāriem».
Paiet vēl gads. Ir 2008. gada 14. novembris, pirms nepilnas nedēļas valdība nolēmusi pārņemt Parex bankas kontrolpaketi, un daudzi jau saprot, ka bez Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas finansiāla atbalsta Latvija, visticamāk, neiztiks. Laikā starp 2009. gada valsts budžeta likumprojekta pirmo un otro lasījumu pār politiķiem ir nākusi atklāsme, ka 2009. gadā Latvijas ekonomika nevis augs, bet gan saruks, tiesa, sarukums vēl tiek prognozēts pavisam niecīgā - 1% apmērā no IKP. Tobrīd vēl arvien opozīcijā esošais JL atkal iesniedz vairākus priekšlikumus - šoreiz piedāvājums paredz par 10% samazināt ministriju izdevumus, par pamatu ņemot 2008. gada izdevumus. «Mēs atradām ministriju resursos 160 miljonus latu, ko var mazināt; to pats Godmaņa kungs ieteica, ka mums vajadzētu tieši nedaudz pāri par 10 procentiem. Nedaudz pāri par 100 miljoniem mēs iesakām virzīt uz budžeta deficīta mazināšanu un nedaudz pāri 50 miljoniem - uz to, lai tomēr apmierinātu vai kaut minimāli apmierinātu mediķu prasību pēc algu palielinājuma, lai segtu inflāciju un policistu prasības,» Saeimas debatēs pauž K. Kariņš.
2009. gada nogale. JL ir valdībā un jau pārliecinājies, ka, esot opozīcijā, ar budžeta izdevumu apgriešanu sokas daudz veiksmīgāk, nekā esot pozīcijā. Jo to, kas opozīcijā ir plika retorika, nokļūstot pie valdības grožiem, izpildīt izrādās neiespējami. Uzdevums, kas Latvijai jāizpilda, pieņemot 2010. gada budžetu, ir zināms - jāveic konsolidācija 500 miljonu latu vērtībā. Finanšu ministrs Einars Repše (JL) un citi ministri jau sapratuši, ka vēl 2009. gada vasarā paustā cerība konsolidāciju 90% jeb aptuveni 450 miljonu latu apmērā paveikt, samazinot izdevumus, un tikai aptuveni 50 miljonus latu iegūt, palielinot vien atsevišķus nodokļus, ir izrādījusies utopiska. Toties opozīcijā palikušais SC veido savu alternatīvo budžetu. Ko tur var lasīt? Daudzas pazīstamas tēzes, no kurām daļa, protams, ir vienkārša faktu konstatācija. Valsts algotu darbinieku skaits Latvijā ir liels, atalgojums valsts sektorā pārsniedz atalgojumu privātajā sektorā. SC piedāvātie risinājumi - samazināt valsts algoto darbinieku (???) atalgojumu vismaz par 10%, nesamazinot to skaitu, ietaupīšot vismaz 96,5 miljonus latu. Ieskatoties Finanšu ministrijas piedāvātajos 2010. gada budžeta paskaidrojumos par šāda ietaupījuma iespējamību, gan rodas šaubas, jo izskatās, ka 96,5 miljonu ietaupījums drīzāk būtu panākams, no valsts budžeta algoto iedzīvotāju algas samazinot par 20%, nevis par 10%. Un tas papildus tam, ka salīdzinājumā ar 2009. gadu atlīdzībām plānotie izdevumi jau samazināti par 19,2 %.
2010. gada marts. Ar savu ekonomikas glābšanas plānu un četru nekavējoties veicamo pasākumu piedāvājumu nāk klajā TP priekšsēdis Andris Šķēle. Kas tad tur ierakstīts? Ministriju skaits jāsamazina līdz astoņām vai deviņām, valsts funkcijas jādeleģē privātajam sektoram un tādējādi tikšot panākts vismaz 100 miljonus latu liels ietaupījums!
Vai nepārņem sajūta, ka tas viss jau kaut kur ir dzirdēts? Vai tiešām neviens plānu un alternatīvo budžetu veidotājs tā arī neuzņemsies pateikt, ka simtos miljonu latu vērtējamus ietaupījumus nekādi neizdosies panākt, atlaižot saujiņu, riekšavu vai pat krietnu sieku ierēdņu? Tik lielu ietaupījumu var panākt, tikai turpinot skolu slēgšanu, slimnīcu pārprofilēšanu un tamlīdzīgi.
Opozīcijas politiķiem, mēģinot saskaitīt birokrātijas pūķa galvas, kaut kā allaž gadās saskaitīt piecas galvas tur, kur ir labi ja trīs. Cīņa pret birokrātiju, pret pārlieku lielu valsts aparātu opozicionāru vārdos plaukst un zeļ. Līdz brīdim, kad kāda opozīcijas partija tiek pie varas un sāk veidot jaunas birokrātiskas institūcijas, kuras lepni nodēvē par birokrātijas apkarošanas centriem vai kā tamlīdzīgi.
Taupības mantras nepalīdz, kad jādomā par reālu budžeta programmu slēgšanu vai nopietnu sašaurināšanu. Iespējams, jau pasen solītais nulles budžets patiešām ir vienīgais saprātīgais risinājums.