Taisnība, ka lielākajā daļā Eiropas Savienības (ES) valstu patiešām pasē neraksta tās turētāja tautību, un tieši tas tiek minēts kā galvenais arguments šādas kārtības nepieļaušanai un aizliegšanai Latvijā. Tomēr pēc būtības šis arguments ir absurds, neiztur kritiku, un viss liecina par to, ka Nacionālajai apvienībai, kura atkārtoti iesniegusi grozījumus Personu apliecinošu dokumentu likumā par tautības ierakstu pasē, ir visas izredzes tomēr panākt, ka gan Latvijas pilsoņi, gan nepilsoņi pēc brīvas gribas var dokumentā norādīt piederību savai tautībai.
Latvija ir neatkarīga valsts, kas pati ir tiesīga lemt pār savu likteni, un tas, ka kaut kur citur Eiropā tā nedara, nenozīmē pilnīgi neko. Citur Eiropā arī nerunā, piemēram, latviski un 11. novembrī nedodas uz Brāļu kapiem vai krastmalu iedegt svecīšu liesmiņas, tomēr tas nenozīmē, ka šāda rīcība tāpēc būtu aizliedzama. Tā ir brīvprātīga, un tikpat brīvprātīgai jābūt arī cilvēku iespējai pasē norādīt savu tautību (cita lieta, ka rakstīt tautību pasē nevajadzētu likt piespiedu kārtā, jo ikvienam jābūt arī tiesībām to pēc brīvas izvēles nedarīt). Tāda ir bijusi Latvijas tradīcija, un tādai tai arī būtu jāpaliek. Turklāt jau pati doma par to, ka valsts saviem iedzīvotājiem pēkšņi ierobežo iespēju izdarīt brīvu, patstāvīgu izvēli, šķiet visai aizvēsturiska un šausminoša. Mūsdienās cilvēku tiesības izvēlēties, gluži pretēji, tikai palielinās.
Iespējas panākt dīvainā aizlieguma atcelšanu visai negaidīti palielina arī Saskaņas centra (SC) valdes priekšsēdētāja, Rīgas mēra Nila Ušakova atzītais, ka viņš personīgi atbalsta iespējas došanu cilvēkiem pasē norādīt savu tautību, pats to ir izmantojis, ierakstot pasē, ka ir krievs, un savas partijas negatīvo balsojumu Saeimā aizņemtības dēļ vienkārši palaidis garām. Tas liek domāt, ka, jautājumam atkārtoti nonākot uz balsojumu parlamentā, svaru kausi jau varētu būt nosvērušies uz citu pusi un cilvēkiem atkal būs dota iespēja izvēlēties.
Šis ir stāsts par pašcieņu. Protams, neviens no viena ieraksta pasē nekļūs par lielāku latvieti, krievu, baltkrievu, ebreju vai ukraini, nekā viņš ir. Taču tas ļauj visu tautību cilvēkiem apjaust savas saknes un lepoties ar tām. Turklāt mūsdienu Eiropā, kur, neskatoties uz ES centralizācijas centieniem, nacionālisms pavisam organiski atkal ieņem aizvien lielāku lomu, lepošanās ar savu tautību ir tikai pašsaprotama. Jo no savām saknēm neaizbēgt - protams, ka mēs visi dzīvojam uz planētas Zeme, ziemeļu puslodē, Eiropā. Un līdz ar to visi esam arī zemieši, ziemeļu puslodieši un eiropieši. Tā tas ir, tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka mums pēkšņi būtu jāatsakās no savas identitātes un no tā, kas mēs esam.