Šīs nu tiešām ir tās filmas, kuras _BP_ jāredz noteiktā kārtā, un neba tāpēc, ka citas iespējas nebūs (mūsu kinoiznomā neviens izplatītājs šos izcilos darbus «zemā komercpotenciāla» dēļ nedemonstrēs).
Sižets elementārs kā šņabja pudeles korķis: 18 gadu vecais arābu čalis Maliks sava stulbuma un neveiksmīga gadījuma dēļ uz sešiem gadiem nokļūst cietumā, tur iemācās lasīt/rakstīt, sadraudzējas ar franču autoritātēm, iztur nežēlīgu spiedienu/teroru no franču ķurķī sirojošās korsikāņu mafijas «urlām» un, nokļūstot brīvībā, par spīti saviem jaunajiem gadiem, pats ieņem mafijas - šoreiz jau arābu - līdera vietu. Taču primitīvais stāsts par jauki cinisku razbainieku, kam vēl mātes piens aiz lūpām, tikai šķiet vienkāršs.
Divas stundas vērot smalkās izmaiņas Malika vai nu tiešām dīvaini eņģeliskajā un apgarotajā, vai tikpat labi debilajā, attīstībā bremzētajā sejā - tieši tas ir slavenais, dzejnieku apdziedātais, bet šoreiz ar kinokameru «dokumentētais» cilvēka garīgās pārtapšanas process, kurā redzamas sīkākās fizioloģiskās detaļas, kas izraisa reālu zosādu, - tā cietuma žurkulēns, pakalpiņš, «arābu mēsls» ar pašpersonīgās gribas aktu pārtop brutālā, spēcīgā mafijas barvedī, kas, nešaubieties ne mirkli, bez sirdsapziņas grēmām «izdrāzīs» ne tikai korsikāņus, bet frančus ka nemetas.
Tomēr «tulkot» Odiāra filmu kā politisku līdzību par vecās, nespējīgās Eiropas un Tuvo Austrumu imigrantu attiecībām būtu banālākais verdikts māksliniekam, kas allaž interesējies par to «bezcerīgi dievišķo pārvērtību» cilvēkos (pietiek atcerēties Odiāra ar Cēzara balvām apbalvoto šedevru par kurlu un «bremzētu» sekretāri, kas, zeka šarmēta, kļūst par izsmalcinātu noziedznieci - Lasi no lūpām/Sur mes levres, - filmu, kas Francijā 2001.gadā popularitātes ziņā izkonkurēja M.Hanekes Klavierskolotāju).
Odiārs pēta noslēgtās sabiedrības (cietums) fenomenu un parāda, ka tur dzīve rit vēl «uzskatāmākā» daiļrunībā un, par laimi, ar pulka godīgākiem, kaut kropliem, «internacionālās kopdzīves» noteikumiem/spēles likumiem nekā ārpus zonas - realitātē. Maliks kļūst par jauno pareģi tāpēc, ka spēj iedibināt tos kriminālos likumus dzīvē, jo viņš tiem notic -, jo ikviena reliģija taču prasa bezierunu paklausību.
Odiārs kā laikmeta dokumentālists ir ģeniāls: kad Maliku iesēdina, viņš provē aizņemties cietuma dzīvei 50 franku, bet iznākot Francijā jau valda eiro. Pirms soļošanas jaunajā dzīvē Maliks (kas cietumā «iesitis» pamatīgu kapitālu) aplūko pirmsieslodzījuma laiku banknoti: no franka smaida Sent-Ekziperī. Maliks nospļaujas un izmet to miskastē. Pareģi musulmanismā ir goda cilvēki, kas runā tikai patiesību, dara taisnus darbus - un viņi ir Dieva vietnieki uz Zemes. Maliks - tas ir Eiropas jaunais dievs. Odiārs rāda, kas mūs sagaida. Latvija nebūs izņēmums.