Latvijā aktualizējas referendumu tēma - tuvāko mēnešu laikā balsstiesīgie varēs izteikties gan par valodas lietošanas, gan pabalstu jautājumiem. Lai gan tautas nobalsošanu tematika ir konkrētāka nekā izvēles izdarīšana starp visnotaļ līdzīgām un izplūdušām partiju programmām, pieļauju, ka cilvēku aktivitāte parakstu vākšanas periodā var būt visai zema. Cilvēku skepsi var saprast, ja tās pamatā ir šādi apsvērumi: a) vajadzīgo parakstu skaitu tāpat nesavāks, b) pat ja savāks, gan jau pie varas esošie kaut ko izdomās, lai panāktu savu.
Un tomēr ir vairāki iemesli, kas liek tautas nobalsošanu kā instrumentu vērtēt kā noderīgu. Pirmkārt, nekritizējot socioloģiskās aptaujas, jāteic, ka parakstu skaits (pat ja netiek savāks nobalsošanas ierosināšanai nepieciešamais) ir ļoti precīzs rādītājs tam, cik lielai sabiedrības daļai jautājums liekas svarīgs. No šī aspekta tikpat zīmīgs ir balsojumu pret daudzums vai nepiedalīšanās (jo vairāk tāpēc, ka atšķirībā no vēlēšanām parakstu vākšanas gadījumā laiku izbrīvēt vieglāk, un attiecīgi atturēšanās liecina par attieksmi). Citiem vārdiem sakot, referenduma process ir ļoti vērtīgs sabiedrības noskaņu mērījums.
Otrkārt, ja cilvēku aktivitāte ir pietiekama, lai ieinteresētu/nobiedētu varu, tās pārstāvji savus argumentus ir spiesti izklāstīt vairāk un plašāk nekā, būsim reālisti, «atšaudoties» no žurnālistu jautājumiem ikdienā.
Ir daži pretargumenti. Pirmkārt, process izmaksā pietiekami lielu naudas summu. Tā ir, tomēr to varētu samazināt, ja Latvijā straujāk ieviestu valsts pārvaldes elektroniskās formas. Otrkārt, cilvēku aizdomas, ka referendumu kā instrumentu «nozog» politiskās partijas, lai nobalsošanas tēmu izmantotu pašreklāmai. Te grūti ko iebilst, tomēr: a) ja tēma interesē noteiktu sabiedrības daļu, tad šo politisko garozu ir vērts pieciest, b) jācer, ka tas ir laika jautājums, līdz mūsu sabiedrība nebūs tik noskrējusies ikdienas rūpēs un arī t.s. ierindas pilsoņi kļūs aktīvāki.
Pretarguments no elites puses: vēlētājs nav pietiekami informēts, lai izdarītu kvalificētu, ilgtermiņā pašam vēlētājam skādi nenodarošu izvēli. Tas ir mūžīgs temats strīdā par un pret t.s. tiešās demokrātijas plašāku lietošanu. Un te ir dažādas pieredzes: ne visai labā Kalifornijā, kur ļaudis līksmi balso par vienlaikus lielākiem štata izdevumiem un mazākiem nodokļiem, un pietiekami labā Šveicē. Jebkurā gadījumā tēze par vēlētāju ļaušanos subjektīvām izjūtām man liekas atruna - jo neviens jau neliedz elitei sniegt korektu informāciju un paralēli mazāk cilvēkiem piedūmot smadzenes ar puspatiesībām un meliem. No šī viedokļa praktiski noderīgi būtu laikus sakārtot regulējumus t.s. skaidrojošām kampaņām, lai referendumu procesos lielākas izredzes neiegūst grupas, kurām pilnākas kabatas.