Ja to pasakām pavisam vienkārši, mums - mūsu sabiedrībai - ārkārtīgi trūkst naudas. Mūsu nacionālajā valstī ārkārtīgi trūkst naudas, lai varētu pieklājīgi finansēt tās funkcijas, kas valstij ir obligāti jānodrošina. Un varbūt pati svarīgākā no tām ir kultūra. Arī pats sākotnēji biju skeptisks. Tomēr man izdevās pārliecināt kolēģus, ka mums vidējā termiņā jāfokusējas uz to, kas varētu ienest vairāk naudas, lai būtu iespēja finansēt gan kultūru, gan drošību, gan veselību, izglītību vai reģionālo attīstību. Plānošanā var vairāk orientēties uz lietām, kuras ir stiprākas, bet mēs tomēr skatījāmies uz to, kas mums ir visvājākais. Kas ir kritiskie jautājumi? Viens no tiem noteikti ir vispārējais naudas apgrozījums valstī. Atrisināt šo problēmu ir pamatuzdevums tuvākajam periodam, bet, ieejot pārējās politikās - ārējā un iekšējā politikā -, svarīgi atrisināt tās problēmas, kas ir vitāli svarīgas, lai veicināto ekonomikas attīstības virsmērķi. Vienlaikus ir skaidrs, ka labklājība kā mērķis nevar būt nevienas valsts veidojošais pamats. Valsts ar to kopā neturas. Ideoloģiski svarīgs ir valsts vīzijas jautājums, kurā pašā galvgalī īpaša vieta ir kultūrai, kas dod pamatu un jēgu valsts pastāvēšanai vispār, - un tā mums ir kultūrvide un latviskums.
Kādēļ ir tik svarīgi formulējumi attīstības plānā, ja pēc pieredzes redzam, ka plānošanas dokumentu ir daudz, bet konkrēto valsts budžetu valdība dala pēc saviem ieskatiem?
Pilnīgi skaidrs, ka valsts budžets vislielākajā mērā - atšķirībā no plānošanas dokumenta - ir reālās politikas atspoguļojums. Tāpēc galvenais izaicinājums ir pirmo reizi šādu vidēja termiņa plānošanas dokumentu sasaistīt ar budžetu. Visgrūtākās būs debates ar Eiropas Komisiju par nākamā perioda struktūrfondu sadali, jo tai ir savs skatījums uz šīm lietām. Tāpēc mums būs jāskatās, lai NAP nenonāk pretrunā ar tiem 11 virzieniem, kurus atbalsta Eiropas Savienība.
Kāpēc tā sanācis, ka ir tik drastiski samazinājies Kultūrkapitāla fonda finansējums, kas ir mazākais kopš 1998. gada?
Tā lielā mērā ir arī mana vaina, jo man bija tā laime kļūt par ministru tajā laikā, kad valsts kasē bija palikusi nauda divām nedēļām. Tā bija ekstrēma izvēle - vai mēs likvidējam kādu no valsts kultūras institūcijām, teātrus vai muzejus, vai tomēr mēģinām noturēt kultūras institūcijas, uz kurām balstās nacionālā valsts. Bija izvēle - vai samazināt finansējumu Kultūrkapitāla fondam vai likvidēt kādu no profesionālajām kultūras iestādēm. Mana izvēle bija mazināt vairāk nevalstisko kultūras sektoru. Bet tagad mēs, izmantojot katru iespēju, palielināsim Kultūrkapitāla fonda finansējumu, kas arī budžeta grozījumos ir palielināts aptuveni par 20%. Fokusēsimies uz vairākām citām visvairāk cietušajām nozarēm - kultūras izglītību un Dziesmu svētku procesa nodrošināšanu pašvaldībās.
Kad Kultūrkapitāla fonda finansējums varētu sasniegt pirmskrīzes apjomu?
To vajag sasniegt. Diemžēl pagaidām mums ar Finanšu ministriju ir atšķirīgi viedokļi par veidu, kā to izdarīt. Domāju, ka būtu jāatgriežas pie speciālā budžeta statusa šai organizācijai. Premjers, protams, ir pret to. Ceru tomēr, ka debatēs pie tā nonāksim, jo kultūrkapitāla neatkarība ir ļoti būtisks jautājums ne tikai budžeta plānošanas, bet vispirms - satura veidošanas kontekstā.
Kādēļ operas finansējums ir tik neproporcionāli liels, salīdzinot ar finansējumu teātriem?
Tas ir visā pasaulē, jo katra mākslas žanra izmaksas atšķiras. Uz operas skatuves un operas bedrē vienā vakarā uzstājas 200 un vairāk cilvēku, savukārt dramatiskajos teātros mēs reti redzēsim vairāk par 20 aktieriem. Šobrīd - un par to mēs esam runājuši ar premjeru - arī bez visiem auditiem ir skaidrs, ka operas finansējums ir par mazu, lai nodrošinātu 200 izrāžu gadā. Operas finansējums pat labākajos gados bija daudz mazāks nekā līdzīga līmeņa operu finansējums Eiropā, kur šādu operu budžeta dotācija ir 40 miljonu eiro gadā, bet mums nekad vairāk par 10 miljoniem eiro gadā nav bijis. Ja runājam par mūsu operu, mēs visu laiku esam pirkuši mersedesu par zaporožeca cenu.
Vai ir kādi zemūdens akmeņi, kas apdraud Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā, ņemot vērā, ka valdības koalīciju un galvaspilsētas koalīciju veido savā starpā izteikti ķildīgi politiskie spēki?
Tomēr ir bijusi spēja domstarpības pārvarēt, un process, kas attiecas uz Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014. gadā programmas daļu, virzās labi. Tādu zemūdens akmeņu nav, bet mums vajadzētu, lai šajā gadā uz kultūras galvaspilsētas atklāšanu mums būtu kāda kultūras infrastruktūras būve, ar kuru tiešām varam lepoties. Diemžēl Rīgai tādas nav un nebūs. Tāpēc būtu tikai normāli, ja Rīga un valsts varētu labi saprasties un starptautiski prezentēt Nacionālās bibliotēkas atklāšanu saistībā ar Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu Rīgai 2014. gadā. Lielas Nacionālās bibliotēkas atklāšana kādā no Eiropas valstīm neapšaubāmi ir kultūras notikums visas Eiropas mērogā. Politiskā sašķeltība kaitē, jo gan Nacionālā opera, gan Nacionālais teātris un muzejs ir pilsētas pārvaldījumā kā ēkas, savukārt saturs - institūcijas, kas tajās darbojas, - ir valsts. Tad, kad vajadzīgi ieguldījumi, neviens nezina, kam kas ir jādara. Šīs infrastruktūras lietas vienreiz vajag sakārtot. Problēma ir tā, ka Rīgas pilsētai nepieder neviens profesionāls teātris un arī, piemēram, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs ir valsts muzejs. Tas īsti nepiestāv kultūras galvaspilsētai Eiropā. Te vajadzētu rast risinājumu, ka municipalitāte to pārņem. Mēs ar Nilu Ušakovu esam par to runājuši, bet tas bija krīzes laiks. Tagad jārod tāds risinājums, ka Nacionālā opera un Nacionālais teātris ar visām ēkām pāriet valsts īpašumā un valsts par tām pilnībā rūpējas un uztur, savukārt atsevišķas skatuves mākslas iestādes un muzeji ar visām ēkām būtu jāpārņem Rīgas pilsētai.