Patiesībā arī bez stūres un automobiļa dzērāja liktenis mašīnu laikmetā nav apskaužams, pietiek tev tumšā naktī jautrā prātā pastreipuļot pa ceļu, un pagalam būsi. Tāpēc arī dzērājs Rīgas ielās šodien ir ieraugāms retāk nekā mežacūkas.
Jāteic, vēl pirms gadiem divdesmit tā nebija, jautrā sociālisma laiku piedzeršanās kultūra vēl turējās. Katrā ziņā 1996. gada 16. marta SestDienas galvenā tēma bija nevis leģionāru piemiņa (ja kāds atceras, tad leģionāru piemiņas pasākumos Rīgas centrā palaikam piedalījās pat Valsts prezidents Guntis Ulmanis, toties 1996. gada Diena pirms šā datuma tēmai neveltīja nevienu ziņu), bet gan kāda cita ar Latvijas starptautisko tēlu saistīta problēma. Latvieši - lielākie dzērāji Eiropā - šādu tēmu pieteica minētās SestDienas vāks. Māras Grīnbergas raksts ar virsrakstu no pazīstamās ziņģes Vai visa mūsu zemīte ir šņabja ezeriņš iesākās ar apgalvojumu, ka šī ziņģes rinda labāk nekā jebkad raksturo to jutoņu, «kurā dzīvojam, kopš esam atguvuši brīvību. Pār ļaužu prātiem un tirgiem valda spirķiks, un liela sabiedrības daļa, tautas valodā runājot, ir nepārtrauktā «iemirkumā», sākot no bezdarbniekiem, tā saukto pritonu jeb perēkļu apmeklētājiem, bijušajiem kolhozniekiem un slaucējām, beidzot ar dažādu rangu priekšniekiem valsts iestādēs, uzņēmumos un privātfirmās». Visbēdīgākā aina bija vērojama laukos, kur pēc kolhozu un paju sabiedrību sabrukšanas iespējas sameklēt darbu bija niecīgas, tāpēc atlika tikai nodzerties (to lasot, šodien jājautā, vai tomēr Eiropas Savienības radītās iespējas atrast darbu citās valstīs nav labākas par iespēju klusu vai ne tik klusu nodzerties dzimtajā nātru pudurī). Tolaik, pirms 20 gadiem, Latvija Eiropai vistuvāk bija tieši alkohola pieejamības ziņā.
Protams, rezultāti neizpalika. Kā apgalvoja raksta autore, alkoholisms samērā ar iepriekšējiem gadiem bija pieaudzis ģeometriskā progresijā un Latvija nebija tālu no tā, ka Eiropā to pazītu kā spirta republiku. Kā vēstīja medicīnas statistikas centra dati, 1995. gadā pirmreizējā alkoholisma diagnoze bija noteikta 3663 cilvēkiem un uz katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju bija 176,4 klīniski alkoholiķi (1990. gadā tādu attiecīgi bija tikai 134,2). «Pat nezinot šos skaitļus, nāktos atzīt, ka šobrīd veiksmīgi turpinām padomju laikos iesākto praksi, kad dzēra kolhozu pārskata sapulcēs, valsts svētkos, lielu kungu rīkotās medībās un daža govju ferma oda drīzāk pēc alkohola, nevis pēc piena. Nav vairs padomju metāla rubļa, kurā attēlotā proletariāta vadoņa roka gluži kā pulksteņa ciparnīca norādīja dzērienu veikala atvēršanas laiku - pulksten 11, tomēr dzeršana ir cieņā visur, pat reliģiskos svētkos. Pērn Aglonā 15. augustā daļa no svētceļniekiem līdz dievnamam nemaz netika, jo apmēram kilometra posmā no pagasta centra līdz svētku norises vietai bija paspējuši iestiprināties gan ar alu, gan zemletē tirgoto Kristālu un līdzpaņemtām mantām.» Dažos citos tā gada svētkos alkohols dots pat par velti, un nav brīnums, ka drīz vien skats bijis tāds, it kā 1996. gads būtu Mērkaķa gads. «Pērnruden partijas Latvijas ceļš bezmaksas aģitācijas koncertā dažs pazīstams mākslinieks varēja nostāvēt kājās, tikai turēdamies pie mikrofona.»
Šīs un citas SestDienā detalizēti aprakstītās dzertiņu ainas liecina, ka šodien Latvijā nemaz tik slikti neiet, jo visas tautas nodzeršanās ir vienīgais pārbaudītais glābiņš tikai patiesi lielās krīzēs. Nav piepildījušās arī rakstā aptaujāto pašvaldību vadītāju bažas, ka Eiropai tāda debilu dzērāju zeme nebūs vajadzīga, nedz arī mudinājums ieviest alkohola valsts monopolu. Starp citu, arī bērnu alkoholisms gājis mazumā - nupat parādījušās ziņas, ka daži pusaudži alkoholu pirmoreiz nogaršo jau 13 gadu vecumā, bet 1996. gadā ap šo vecumu dažs jau sāka atmest.