Te vispirms jāuzsver, ka TeliaSonera ir unikāla kompānija, jo to kontrolē Zviedrijas valsts, kurai pieder gandrīz 40% uzņēmuma akciju (konkrēti - 37,3% - red.). Turklāt ilgu laiku, līdz pat pagājušajam gadam, ievērojama daļa uzņēmuma akciju - vairāk par desmit procentiem - piederēja Somijas valdībai. Konkrēti es uzskatu, ka tā bija galvenokārt Zviedrijas valdība, kura akceptēja un virzīja vispirms Telia, bet vēlāk TeliaSonera stratēģiju, lai sekmētu iekļūšanu jaunos tirgos, respektīvi, tā dēvētajos attīstības tirgos, un te ir runa par laiku gan pirms Zviedrijas un Somijas nacionālo telekomunikāciju kompāniju apvienošanās 2003. gadā, gan pēc tam.
Šā iemesla dēļ pēc tam, kad 2012. gadā televīzijā izskanēja informācija par to, ka TeliaSonera piegādā to autoritāro valstu, kurās darbojās uzņēmums, režīmiem telefonsarunu dešifrēšanas iekārtas, radās padziļināta interese par to, kādā veidā uzņēmums, kas atrodas Zviedrijas valsts kontrolē, vispār darbojas šādās valstīs. Man vienkārši bija iespēja runāt ar daudziem cilvēkiem, kas ilgu laiku tieši vai netieši bijuši saistīti ar TeliaSonera darbību un bija labi informēti par šo uzņēmumu un tā biznesa vēsturi. Tad arī sekoja vispirms publikācijas, bet pēc tam grāmata.
Kopumā tas bija liels apjoms informācijas, kuru nācās salikt kopā, apvienojot dažādas, brīžiem pat samērā senu notikumu interpretācijas, dokumentus un tamlīdzīgi. Cilvēkiem objektīvi ir dažādi skatījumi uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, turklāt atšķiras interpretācija, tāpēc visbiežāk situācijā, kad, piemēram, sarunu istabā ir bijuši trīs cilvēki, ir arī trīs dažādas versijas par sarunu gaitu un to saturu. Grūtākais bija tieši šo versiju un interpretāciju apvienošana, balstoties, protams, uz dažādiem dokumentiem - to vidū valdes sēžu protokoliem, lēmumiem un līgumiem.
Secinājumi izrādījās grāmatas vērti.
Savu atsevišķo izmeklēšanu veica daudzi Zviedrijas mediji, un rezultātā radās aizdomas, ka valsts kontrolē esošās kompānijas TeliaSonera pārstāvji nodarbojas ar kukuļdošanu, lai iekļūtu attīstības valstu tirgos. Piemēram, Uzbekistānā pāris menedžeru deva kukuļus valsts autoritārā prezidenta Islama Karimova vecākajai meitai Gulnarai. Runa ir par 300 miljoniem ASV dolāru (273,90 miljoni eiro), šajā lietā beidzot ir noslēgusies izmeklēšana, un drīzumā kļūs zināms, cik liela atbildība ir katrai no kompānijas toreizējām amatpersonām. Šis gadījums ir izraisījis ļoti skaļu rezonansi, taču Uzbekistāna nepavisam nav vienīgais diskutablais tirgus, kurā darbojas TeliaSonera - uzņēmums strādā arī Kazahstānā, Tadžikistānā, Azerbaidžānā un Krievijā.
Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka kukuļdošana Uzbekistānā notika salīdzinoši sen, no 2007. līdz 2010. gadam, bet kukulis Uzbekistānas prezidenta meitai tika dots pēc tam, kad 2006. gadā Zviedrijā nomainījās valdība. Sociāldemokrāti Zviedrijā 2006. gada vēlēšanās zaudēja labējo partiju aliansei, kura pēc tam atradās pie varas astoņus gadus. Labējo alianses nostāja likumsakarīgi virknē jautājumu atšķīrās no sociāldemokrātiem. Te jāpiebilst, ka jaunā valdība atbalstīja, piemēram, valsts uzņēmumu privatizāciju un daudz lielāku komercializāciju uzņēmējdarbības vidē, turklāt, kas ir svarīgi TeliaSonera gadījumā, valdība arī atbalstīja ieceri, ka šai valsts kontrolē esošajai kompānijai ir jāizvērš ekspansija tā dēvētajos straujas attīstības tirgos, kas solīja ievērojamu peļņu.
Protams, ikvienas kompānijas darbības mērķis ir peļņa un vēršanās plašumā, tomēr jautājums ir par to, kā šie mērķi tiek sasniegti. Ja Zviedrijas valdība aktīvi aizstāv vārda brīvību, cilvēktiesības un citas demokrātiskās vērtības, tad arī valsts kontrolē esošajām kompānijām jāievēro šie paši principi, nevis jāsekmē korupcija un cilvēktiesību pārkāpumi autoritārās valstīs, piekukuļojot to amatpersonas. Pirms 2006. gada pie varas bijušie sociāldemokrāti atbalstīja nostāju, ka valsts kompānijām ir jāievēro noteikti standarti, kuru pārkāpšana nav pieļaujama, bet pēc tam visas vērtības tika ignorētas peļņas un ekspansijas tirgū dēļ.
Politiskajam fonam šajā gadījumā bija ļoti liela nozīme?
Protams. Lielajās valsts kompānijās svarīgu stratēģisko lēmumu pieņemšana nav iespējama bez valsts amatpersonu piekrišanas, tāpat tieši valsts ir tā, kura amatos ieceļ daudzas no uzņēmumu amatpersonām. Kopējo virzību nosaka tas, kādas politiskās partijas atrodas pie varas. TeliaSonera gadījumā pēc četru labējo partiju nākšanas pie varas pēc uzvaras 2006. gada vēlēšanās mainījās uzstādījumi un mainījās arī cilvēki kompānijas vadībā. Ar valsts atbalstu pie varas stūres nonāca cilvēki, kuri deva priekšroku daudz agresīvākai biznesa praksei un daudz šaubīgākiem standartiem. Privātajiem akcionāriem tas, protams, patika, jo kuram gan nepatīk iespēja nopelnīt ātri un vairāk.
Tas gan nenozīmē, ka pirms tam nekad un nevienā Zviedrijas valsts uzņēmumā nav bijis nekādu šaubīgu darījumu, nenozīmē to, ka iepriekš bijusi pilnībā izslēgta korupcija, kuru pilnībā iznīdēt nevienam nav izdevies. Tomēr pastāv liela atšķirība starp to, vai šādi darījumi ir plaši izplatīta un valsts neoficiāli akceptēta prakse valsts kontrolē esošā uzņēmumā, kura vadība attaisnojas ar to, ka konkrētajā tirgū savādāk strādāt nav iespējams, vai arī tās ir kādas atsevišķas aizdomīgas epizodes. Arī valsts uzņēmums nevar izvairīties no divdomīgām epizodēm savā darbībā, taču, ja divdomīgas situācijas un gan no ētiskā, gan juridiskā viedokļa apšaubāmi lēmumi un līgumi kļūst par sistēmu valsts uzņēmumā, tad tās ir konkrētu politisko lēmumu sekas. Un es subjektīvi uzskatu, ka minētā rakstura politiskie lēmumi bija viens no iemesliem, kādēļ 2014. gadā Zviedrijā pie varas atgriezās sociāldemokrāti.
Cik liels TeliaSonera gadījumā, jūsuprāt, varētu būtu šādu šaubīgu jeb koruptīvu darījumu apjoms naudas izteiksmē?
Es nevaru nosaukt precīzus skaitļus, bet uzskatu, ka ļoti liels, kā to liecina Uzbekistānas piemērs. Es arī šaubos, vai precīzos skaitļus ir iespējams noskaidrot, un ne tikai tāpēc, ka šo darījumu dalībnieki nevēlas runāt, bet arī tāpēc, ka atsevišķi darījumu dalībnieki bieži vien nezina vai nevēlas zināt, kā rīkojušies kompānijas vietējie sadarbības partneri, piemēram, Krievijā.
Visās pasaules valstīs strādā liels skaits ārvalstu kompāniju, un daudzām tajās ir sadarbības partneri, kas palīdz izprast vietējo likumdošanu, tirgus specifiku, risina juridiskus vai praktiskus jautājumus. Autoritārās vai korupcijas apdraudētās valstīs sadarbības partneri arī zina, kā jārīkojas, lai iegūtu visas nepieciešamās atļaujas un licences, izvairītos no mākslīgi radītām problēmām, te ir runa par zināšanām, kas parasti izpaužas kā informācija par to, cik liels kukulis jāmaksā un kam jāmaksā. Tajā pašā laikā arī ar likumdošanu saistītos jautājumus iespējams kārtot ar juridisko firmu, it īpaši ar autoritatīvu starptautisko kompāniju, starpniecību. Arī citās jomās situācija ir līdzīga. Iespējams, ka tas ir dārgāk un sarežģītāk, taču otrā svaru kausā ir apšaubāmas vienošanās ar personām, kuru reputācija varētu būt labāka.
Vai jūsu pieminētajā informācijas apjomā bija atrodams arī Latvijas vārds? Vai pastāv kādas aizdomas par apšaubāmu TeliaSonera rīcību arī Latvijā?
Šādā kontekstā nē. Manā rīcībā šādas informācijas nav. Zviedrijas valsts uzņēmumi, tajā skaitā arī tolaik vēl Telia, ienāca Baltijas valstu tirgos krietni senāk, laikā, kad koruptīvas darbības bija nosodāma prakse, un ienāca tirgū arī citu iemeslu, nevis tikai peļņas dēļ. Tā perioda Zviedrijas valdības bija ieinteresētas tajā, lai Baltijas valstīs būtu sakārtota, mūsu - Zviedrijas - standartiem atbilstoša uzņēmējdarbības vide, lai tiktu ievēroti noteikti vispārpieņemtie standarti, un Zviedrijas, tāpat kā citu Ziemeļvalstu kompānijas, savā ziņā centās panākt attiecīgu progresu. Konkrēti iemesli, kādēļ tā vai cita valsts kontrolē esoša kompānija sāka darbu Latvijā, protams, var atšķirties atkarībā no darbības veida, taču, runājot par valsts uzņēmumiem, tad kopējie uzstādījumi šaubīgus darījumus nepieļāva.
Es gan tīri profesionāli ieteiktu painteresēties par laika posmu pēc 2006. gada, par kuru pastāv aizdomas, ka TeliaSonera piekopusi šaubīgu praksi vairākās ārvalstīs, tomēr vēlreiz atkārtošu, ka manā rīcībā nav informācijas par iespējamiem TeliaSonera koruptīviem darījumiem Baltijas valstīs.
Kā Zviedrijas sabiedrība kopumā reaģēja uz faktu, ka valsts kompānija tiek turēta aizdomās par koruptīviem darījumiem ārvalstīs? Uzbekistāna vai Kazahstāna tomēr atrodas tālu no Zviedrijas, savukārt vietējā tirgū - viss notiek godīgi.
Šajā gadījumā galvenā nozīme bija viedoklim, ka šāda valsts kompānijas rīcība apkauno visu Zviedrijas valsti, tāpēc 2012. gadā, uzreiz pēc pirmā sižeta par TeliaSonera parādīšanās televīzijā, izskanēja ļoti daudz uzņēmumam veltītas kritikas, tika sākta izmeklēšana par kukuļdošanu Uzbekistānā. Kritikas vilnis norima tikai nākamajā gadā, kad šķita, ka šāda prakse ir pārtraukta. Šā iemesla dēļ es arī savu grāmatu sākotnēji grasījos pabeigt jau 2014. gadā, taču tad izrādījās, ka arī jaunā TeliaSonera vadība un valde turpina rīkoties tāpat kā viņu priekšteči. Piemēram, 2013. gadā, lai Krievijā iegūtu ceturtās paaudzes mobilo tehnoloģiju jeb 4G licenci, TeliaSonera sadarbojās ar miljardieri Alešeru Usmanovu, kurš ir viens no Krievijas telekomunikāciju kompānijas Megafon partneriem. Šajā gadījumā neviens nezina, kā šis oligarhs ir ieguvis 4G licenci frekvencei, kuru līdz tam izmantoja Krievijas armija. Neviens nezina un nevienu tas nezin kāpēc arī nesatrauc, lai gan atbilstoši Zviedrijas likumdošanai, kas stājās spēkā 2012. gada vidū, šāda darījuma noslēgšana ir acīm redzami nelikumīga.
Tāpat TeliaSonera ar darbību Uzbekistānā saistītā skandāla dēļ izlēma pārdot savus Eirāzijas, kā tiek dēvēts šis reģions, aktīvus. Pircējs bija Turcijas telekomunikāciju kompānija Turkcell, kuras viena no līdzīpašniecēm ir pati TeliaSonera. Var teikt, ka uzņēmums pārdod aktīvus pats sev un patiesībā nemaz negrasās aiziet no reģiona tirgus. Tas, protams, nav nelikumīgi, taču, ņemot vērā visus zināmos apstākļus, kārtējo reizi radīja visai divdomīgu situāciju.
Esat apsvērusi savas grāmatas izdošanu arī citās valodās? Varbūt latviski?
Ir apsvērta doma par grāmatas izdošanu angļu valodā, taču vismaz pagaidām iecere ir palikusi idejas līmenī. Es šobrīd nevaru pateikt, vai šī ideja tiks īstenota, taču, ja tomēr tiks īstenota, tad ļoti ceru, ka man nenāksies papildināt grāmatas saturu.