Jā, iespējams, mazāka ir «lielo amerikāņu» interese par festivālu, attiecīgi mazāka ir tā publikas/ziņkārīgo daļa, kas uzķeras uz skaļiem vārdiem, taču festivāla konkursa programmā ir daudz ļoti nopietnu darbu - filmu, kas nevairās, vēl vairāk - apzināti provocē diskusijas par ļoti smagām tēmām un parādībām.
Ulrihs Zeidls neglaimo un nelišķē
Konkursa programmas ietvaros ir izrisinājies arī skaļš skandāls - austriešu režisora Ulriha Zeidla filma Paradīze. Ticība paguvusi izsaukt kaismīgu, noliedzošu reakciju Itālijas medijos. Nav brīnums, Zeidls ir viens no mūsdienu visprovokatīvākajiem režisoriem, viņa filmas pamattēma ir ticība, savukārt Itālija ir valsts, kurā šādas tēmas uztver īpaši sensitīvi. Jāpiebilst, ka ar Ulriha Zeidla triloģijas Paradīze pirmo daļu Paradīze. Mīlestība pēc nedēļas varēs iepazīties arī Rīgā festivālā Baltijas pērle. Tās pirmizrāde notika maijā Kannu kinofestivālā, un arī tur šim Zeidla darbam bija gan dedzīgi aizstāvji, gan vēl dedzīgāki noliedzēji, kas sešdesmitgadīgajam austriešu režisoram pārmeta gan mizantropiju, gan agresīvu nemīlestību pret cilvēku, īpaši sievieti. Paradīze. Mīlestība stāstīja par vientuļo piecdesmitgadīgo Terēzi, kura dodas sekstūrismā uz Keniju un ir gatava maksāt melniem un vitāliem zēniem, kuri uzbāzīgi piedāvā dažādus pakalpojumus - pārdod gan krellītes, gan amuletus, gan sevi. Savukārt filmas Paradīze. Ticība galvenā varone ir viņas māsa Anna Marija. Arī viņai ir ap piecdesmit, taču atšķirībā no savas miesas priekus alkstošās māsas Terēze ir fanātiska kristiete ar vīru invalīdu. Abās triloģijas daļās ir epizodes, kuru laikā «nesagatavota» skatītāja reakcija var būt ekstrēma. (Neņemos prognozēt, kas notiks kādā Splendid Palace zālē, kad tur būs ieklīdusi kāda Zeidla filmu varoņu vienaudze.) Nenoliedzot talantīgā režisora tiesības uz spilgtu māksliniecisko redzējumu, jāpiekrīt - viņa filmu ainas patiesi spēj satricināt, šokēt, arī radīt ilgi paliekošu pēcgaršu. Pieļauju, dažam labam tās spēj radīt arī riebumu, kas mudina pārmest režisoram necilvēciskumu vai teiksim, kā izskanējis Itālijas medijos, ticības apgānīšanu.
Ulrihs Zeidls, kura filmas regulāri piedalās lielajos starptautiskajos festivālos un kura kontā ir arī Venēcijas festivāla balva par filmu Suņa dienas (2001), gan uzskata, ka viņa filmas ir reālistiski stāsti, kas filmēti dokumentālos apstākļos, neizskaistinot, nelišķējot un negrimējot ne realitāti, ne varoņus. Ja viņa Paradīze. Mīlestība ir filma par mīlestības krīzi, tad viņa Venēcijā izrādītā Paradīze. Ticība -vēstījums par ticības intimitāti (epizode, kas izraisījusi traci, fiksē varones masturbēšanu, izmantojot ticības simbolu). Pats Ulrihs Zeidls nenogurstoši analizē sievietes raksturu, arī sievietes ķermeni un seksualitāti. Viņš uzskata, ka triloģijas Paradīze tēma ir mīlestība un, protams, viennozīmīgi tiek asociēta ar sievietes ķermeni. (Tapšanas procesā ir arī trešā triloģijas daļa, kurā Zeidls grasās pievērsties jauniešiem -filmas darbība notiks jauniešu nometnē, tās galvenā varone būs apaļa, jauna meitene, kas nekādi neatbilst mūsdienu sabiedrības skaistuma etaloniem.)
Visdrīzāk Ulriha Zeidla Paradīze. Ticība būs viena no tām filmām, kas var piesaistīt arī Venēcijas festivāla žūrijas uzmanību. Izaicinājums, šoka efekts, arī ķermenis kā mākslas darba materiāls ir tuvs izteiksmes līdzeklis vienai no pazīstamākajām šāgada Venēcijas festivāla žūrijas loceklēm - Amerikā dzīvojošajai performanču klasiķei Marinai Abramovičai. Turklāt Zeidla filmai piemīt arī sava daļa skandalozas oriģinalitātes, ko varētu atļauties akcentēt nonkomformiskiem žestiem gatava žūrija.
Izsist parādu
Radikālus izteiksmes līdzekļus savā konkursa darbā Pieta izvēlējies arī Dienvidkorejas art-house režijas zvaigzne Kims Kiduks. Režisors uz pilnu klapi ir atgriezies kinematogrāfā (ja atceraties - pēc kāda teju traģiska atgadījuma savas filmas uzņemšanas laukumā Kims Kiduks vairākus gadus atturējās no radoša darba, dzīvoja vientulīgu askēta dzīvi kalnos, to fiksējot ar savu Canon, - galu galā šis materiāls tika izmantots viņa filmā - autoportretā Arirangs, ko pērn varēja redzēt Baltijas pērlē). Patlaban gan šķiet, ka Kima Kiduka radošajā dzīvē nav bijusi īpaša pauze. Viņš strādā ļoti līdzīgi tam, kā strādāja pirms savas krīzes - izmanto gan fiziskus šoka momentus, gan vardarbību kā dramatisma katalizatoru. Taču atšķirībā no viņa gara radinieka japāņa Takesi Kitano, vēl viena Venēcijas festivāla mīluļa un zvaigznes, kurš iestidzis japāņu mafijas cīņu atveidā un Venēcijas konkursā rādīja brutālo «jau bijis» sajūtas piepildīto Outrage Beyond/Aiz niknuma, viņa filmas elpo plašāk. Kims Kiduks savu sāpju un šoka dramaturģiju izmanto stāstos par mīlestību un tās neesamību, nevis asa sižeta žanriskās rotaļās kā Kitano. (Cits jautājums - vai tiešām Venēcijai ir cītīgi jāizrāda ikviens Takesi Kitano darbs?)
Pietas galvenais varonis ir jauns, izskatīgs puisis - nodokļu piedzinējs no kāda, teiksim, mikrokredītu kantora, tā izsniegto aizdevumu kredītu procenti aug astronomiskā tempā. Tālab tiem, kas aizņēmušies, nekas cits neatliek kā ļaut sevi sakropļot. Apdrošināšanas polise, kas ļauj iegūt naudas summu smaga sakropļojuma rezultātā, ir vienīgā izeja. Parasti gan šīs sāpju naudas pietiek tikai tam, lai norēķinātos ar augļotāju kantori, paliekot kroplim uz mūžu. Puisis naudas piedzinējs profesionāli kropļo parādnieku pēc parādnieka, līdz vienu dienu viņa dzīvokļa durvīs parādās sieviete, kas uzstāj - viņa ir puiša māte, grēcīga, nosodāma, taču savus grēkus nožēlojoša, jo pametusi savu dēlu pirms trīsdesmit gadiem. Turpmāk par drāmas centrālo objektu arī kļūst šīs noslēpumainās sievietes un viņas «dēla» attiecības, un tikai pamazām Kims Kiduks laupa ilūziju, ka drāma pārvērtīsies pēkšņi viens otru atradušo mātes un dēla idillē. Mīlestības alkas, atriebība, izmisums - savā Pietā Kims Kiduks izmanto visus šos motīvus, atgādinot, ka viņš virtuozi māk apvienot poētisko ar šoka elementiem.
Vicinot mašīnpistoles
Citā stilistikā (klipa, videospēles) strādā amerikāņu neatkarīgā kino režisors Harmonijs Korīns. Viņa Venēcijas konkursā iekļautā filma Spring Breakers/ Pavasara brīvdienās izraisīja dzīvu, pat pozitīvu reakciju. Filma ar četrām seksīgām, jaunām meitenēm neona toņu peldkostīmos un Holivudas aktieri Džeimsu Franko galvenajās lomās atgādina parafrāzi par 90. gadu kino aktuālo «dzimuši, lai nogalinātu» tēmu. Šoreiz uz visu gatavo sabiedrības vērtību noliedzēju misija uzticēta četrām tīnītēm, kuras pamukušas pavasara brīvdienās no skolas un mājām un nonākušas nemitīgas uzdzīves, narkotiku, lielas naudas un ieroču pasaulē. Jāpiekrīt Korīnam, šis tiešām ir apliecinājums «meiteņu spēkam» un vienlaikus arī mediju diedzētajam jaunās paaudzes infantilismam. Šādas atklāsmes gan nav nekāds jaunums. Laiku pa laikam kāds pat amerikāņu kultūrai piederīgais rada apsūdzības aktu - filmu, kas ļauj vismaz parunāt par to, kurp ved interneta mediju triumfs un paaudze, kuras morālās vērtības ir aizstātas ar košu bildīšu kokteili. Šajā atraktīvi moralizējošajā nišā Korīna filma ieguļ ideāli, turklāt ir arī gana veikli veidota, atgādinot krāšņu klipu. Tās ironija par visu, kas ar mums ir noticis, maļoties popkultūras katlā, triumfē neprātīgā epizodē, kurā Džeimsa Franko spēlētais dragdīleris spēlē flīģeli okeāna krastā, dziedot kādu no Britnijas Spīrsas hitiem, un viņa mazās draudzenītes - meičas - pavasara brīvlaikā rozā Pussy Riot cepurītēs dzīvi dejo līdzi, vicinot mašīnpistoles.
Skats uz pasauli, ko piedāvā festivāla konkursa filmas, ar maigumu un komfortu neizceļas - skarbi un truli dzīvojam, draugi!