Šabloniem - nē!
Kāpēc ne? - padomāja Viktors, Rīgas Stradiņa universitātes 5. kursa students, kad līdzīgi vēl 16 citiem medicīnas studentiem izlēma pieteikties profesora Lazovska stipendijai, kas topošajiem ārstiem kā vienreizēja prēmija USD 500 apmērā tiek piešķirta jau sešus gadus. Šogad to ieguva četri jaunieši. «Pārāk lielas cerības neloloju, bet arī pirms laika sevi nenorakstīju,» Viktors saka. Viņš stāsta, ka izšķirošās bijušas pārrunas, kurās zondētas pretendentu personības. Puisis uzskata, ka lielā mērā privātu mecenātismu rosina niecīgais valsts atbalsts nozarei. Problēmas medicīnā, protams, biedē, taču vienlaikus ir azarts grūtības pārvarēt. «Mans skatījums - jo lielāka pretestība, jo vairāk beigās dabū to pozitīvo rezultātu, gandarījums ir lielāks.»
Skolā Viktoru interesēja eksaktās zinātnes, un medicīna likās kā kokteilis, kur tās sajaucas ar sava veida māksliniecisku pieeju. «Ar tīru, laboratorisku zinātni negribējās nodarboties, jo tur viss notiek pēc šabloniem. Tagad gan arī medicīnā daudz kas tevi virza uz trulu domāšanu - cenšas izdomāt vienu universālu algoritmu, kas derētu visiem. Es uzskatu, ka tas nav pareizi,» Viktors saka. Kad pirmo reizi piedalījies operācijā kopā ar dakteri Aldi Dalmatovu, pie kura voluntē (iziet mācekļa periodu) Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, un jautājis par vadlīnijām, ārsts atbildējis, ka dzīvē izņēmumu ir vairāk nekā standarta gadījumu. «Vajag radošu pieeju. Ja iekal vadlīnijas, tas tevi ierobežo,» Viktors teic. Arī mācīties vieglāk esot tajos priekšmetos, kur pasniedzēji procesu loģisko secību izskaidro, nevis liek iezubrīt. Savā voluntiera praksē Viktors krāj iemaņas rezidentūrai, bet reizē ar studijām strādā arī kā fitnesa treneris. «Sapņoju strādāt ātrajā palīdzībā, bet tobrīd nebija iespējas. Trenera darbu man piedāvāja, neatteicos, jo agrāk nopietni trenējos svarcelšanā.»
Cik ātri pielec
Pirmkursnieci Jolantu iegūtā B. Bērziņa stipendija, kuru kopš 2009. gada pasniedz galerija Daugava un Guntis Rāvis, pārsteidza. To ik gadu piešķir LMA studentiem, kas pasniedzēju vērtējumā izcēlušies pavasara zīmējumu skatē; šogad to saņēma trīs studentes. «Vēl septembrī pasniedzējs caur puķēm teica, ka mani zīmējumi ir pašvaki, bet kaut kā ņēmos, muļļājos, gāju arī pie citiem pasniedzējiem, un, lūk, stipendija,» Jolanta priecājas, jo Ls 100 katru mēnesi gada garumā nozīmē arī atspaidu materiālu iegādē. Kas ir tas, kas ļauj tikt pie stipendijas? «Svarīgākais - jāstrādā. Katrs students jau apmēram zina to savu latiņu. Palēkties par to augstāk var visi, taču daudz ko izšķir tas, cik ātri tev pielec tehnika, process.»
Jolanta pati līdz mākslai nākusi pa visai garu ceļu. Savulaik iestājusies gan LU vizuālās mākslas pedagogos, gan Kultūras akadēmijā, Latvijas - Polijas starpkultūru sakaros, kur arī palikusi studēt, vēlāk pārejot uz Kultūras teorijas nodaļu. Kalusi plānus par mākslas zinātnes studijām, lai varētu rakstīt par mākslu, tomēr tad sapratusi - nerakstīs! Jolanta nobrieda radikālam solim - pārvērst savu hobiju zīmēšanu par profesiju. Viņa nav mācījusies ne rozentāļos, ne lietišķajos, tikai LMA sagatavošanas kursos divu gadu garumā, taču saka - tas, ka nav mākslas skolas pieredzes, ir pat pluss, jo mākslinieka amata prasmes nāk kā atklājums. Jāstrādā gan ir ļoti intensīvi, uz akadēmiju jānāk kā uz darbu, un tas liedz paralēli pelnīt naudu kādā algotā darbā. Tomēr Jolanta bruņojas ar drosmi un jau kopš studiju sākuma plāno savu profesionālo nākotni - ko tā prasa, ar ko varēs pelnīt utt. «Mans mērķis ir radošs process bez stresa un finansiālām grūtībām,» viņa saka.
Atgriežas kā ziedotāji
Ar katru gadu studentu interese par mecenātu stipendijām aug, stāsta stipendiju administratori fondos. «Prognozējam, ka 2011./2012. gadā uz vienu mecenātu stipendiju pretendēs vismaz 5-7 jaunieši,» teic LU fonda pārstāve Laine Dobulāne un skaidro, ka uz atsevišķām stipendijām konkurss ir vēl sīvāks - piemēram, uz E. Felsberga piemiņas stipendiju humanitāro zinātņu studentiem, arī uz K. Morberga stipendiju, kas saistīts ar tās prestižu. Vītolu fonda vadītāja Vita Diķe stāsta, ka centieni iegūt stipendiju lielākoties gan saistās ar studēt gribētāju finansiālajām problēmām. Gan LU fondā, gan Vītolu fondā tomēr pirmām kārtām tiek vērtētas pretendentu sekmes un sasniegumi. Daudz ko nosaka arī ziedotāju vēlmes, kādus studentus viņi vēlas atbalstīt. Par spīti krīzes sekām mecenātu ar katru gadu kļūstot vairāk, arī starp 30 un 40 gadu veciem cilvēkiem. Nesen Vītolu fondā izveidotas divas stipendijas, ko savu vecāku piemiņai izveidojuši viņu bērni tepat Latvijā, nevis trimdā, kā bijis ierastāk līdz šim. Arī LU fondā pagājušajā studiju gadā nodibinātas piecas jaunas privātpersonu un uzņēmumu stipendijas, uz ko var pretendēt gan jaunie pētnieki dažādās jomās, gan teoloģijas, medicīnas un tieslietu studenti. «Tas rāda, ka spējam saskatīt citu grūtības, esam gatavi dalīties. Vairāk nekā 50 mūsu bijušo stipendiātu atgriezušies Vītolu fondā kā ziedotāji. Domāju - saņemot mecenātu stipendiju, jaunieši mācās labdarību,» saka V. Diķe.