Protams, ka ne.
Savulaik ar e-lietām saistītu jautājumu risināšanai pat tika izveidots īpašo uzdevumu ministra amats.
Jā, bet tas beidzās ne ar ko. Tika gan uzrakstīta stratēģija un plāns. Kad to lasīju, secināju, ka izpildīts nav nekas. Latvija vispār ir plānošanas lielvalsts. Valsts iestāžu mājaslapās var atrast ļoti daudz dažādu plānu, lasīt un brīnīties, ko gan visu mēs esam ieplānojuši, bet tā arī neesam īstenojuši. Mūsu valstij vispār raksturīgi - laba ideja, bet bēdīga realizācija.
Par e-pārvaldi runājot, gan jāatzīst, arī sabiedrība pret to izturas diezgan skeptiski. Sabiedrībai - gan privātpersonām, gan uzņēmējiem - attaisnojums skeptiskajai attieksmei pret e-lietām ir šaubas par valsts attieksmi, piemēram, pret e-rēķiniem. Protams, būtu jauki, ja valsts e-lietās uzņemtos līdera lomu. Es gan gribu piebilst, ka e-inertums ir globāla problēma, nevis tikai Latvijas mēroga grūtības, piemēram, arī Somija nekur tālu priekšā Latvijai nav. Somijā papīra rēķinus saņem pat lielāka sabiedrības daļa nekā pie mums. Latvija vispār ir starp pasaules līderēm, vērtējot pēc tā, cik daudz rēķinu iedzīvotāji saņem elektroniski. Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā arī e-rēķinu lietošana ir izplatīta, bet jo tālāk uz Eiropas dienvidiem, jo mazāk e-rēķinus lieto. Latvijā gan tieši patlaban ļoti jūtams, ka pakalpojums papīra formātā pamazām zaudē popularitāti.
Tātad rēķini papīra formātā tomēr drīz kļūs par pagātni?
Interneta pieejamība Latvijā ir 70-75%, un es domāju, ka līdz 100% pieejamībai, respektīvi, līdz brīdim, kad pilnīgi visi, kas vēlas un spēj lietot internetu, to lietos, paies vēl tikai trīs, četri, pieci gadi - ne vairāk.
Informācijas tehnoloģiju jomas uzņēmējs Jānis Bergs reiz teica, ka grāmatveža profesija ir izmirstoša, jo pēc neilga laika visu grāmatvedību varēs automatizēt. Protams, par to vēl var strīdēties, bet, nenoliedzami, aizvien pieaugošās automatizācijas rezultātā grāmatveža profesija varētu kļūt visai reta, jo grāmatvedība ir tā joma, kurā datorprogramma var daudz paveikt, it īpaši tāpēc, ka grāmatvedības standartos un normatīvajos dokumentos visas veicamās darbības ir precīzi definētas. Patlaban no tā attur gan automatizācijas instruktāžu sarežģītība, gan arī jau minētais sabiedrības e-inertums.
Arī elektroniskā paraksta lietošana daudziem iedzīvotājiem šķiet grūti izprotama. Varbūt vajadzīgs nopietnāks skaidrošanas darbs?
Jā, ir vajadzīgs lielāks skaidrošanas darbs, bet ne tik daudz par to, kā tehniski lietot e-parakstu, bet par to, kā šo parakstu lietot juridiski. Jau minētajā e-rēķinu jomā uzņēmējam vēl joprojām grūti uzminēt, kāda varētu būt valsts kontrolējošo iestāžu reakcija, ja uzņēmējs pateiks pārbaudes veicējiem: «Mūsu uzņēmumā šis rēķins nav papīra formātā, bet ir elektroniski.» Daudzus grāmatvežus, jau iedomājoties vien par šādu situāciju, pārņem bažas.
Turklāt lielākais vairākums cilvēku vēl uzskata, ka elektroniskais dokuments ir tas pats, kas papīra dokuments, tikai redzams datora ekrānā. Bet tā nav taisnība. Elektroniskais dokuments var būt elektroniski parakstāms fails, kas vispār nav vizualizējams. Tāpēc uzņēmumos pastāv bailes, kas būs tad, ja atnāks kāds valsts iestādes pārbaudītājs, kuram tad būs jāieskaidro, kāpēc tas ekrānā redzamais «attēls» katru reizi ir citāds, vai - vēl trakāk - būs jāsaka: «Mēs pārbaudei «bildi» nemaz nevaram parādīt. Mēs varam parādīt tikai sistēmu, kurā dokuments ir ielasīts.» Tā ka e-dokumentu plašākas aprites attīstībai traucē psiholoģisko šaubu faktors.
Turklāt vēl joprojām pastāv uzskats, un lielā mērā tas ir pareizs, ka elektronisko dokumentu lietošana var radīt problēmas brīdī, kad kāds konflikts jārisina tiesas ceļā.
Tiesām trūkst prakses, izšķirot civiltiesiskus strīdus, kas saistīti ar to, ka lietots e-paraksts?
Tieši tā, tiesas nav pietiekami pieredzējušas. Bet tas ir burvju loks - ja e-parakstus plaši nelieto, ar to saistītu strīdu nav, tiesām nerodas prakse, un savukārt uzņēmēji e-parakstus nelieto, jo apzinās - tiesām nav prakses. Bet, domāju, laika gaitā situācija mainīsies.
Kādas ir iespējas ikvienam cilvēkam pārbaudīt, cik legāls ir elektroniskais paraksts, kas tiek likts uz kāda dokumenta?
Elektroniskā paraksta būtība ir tāda, ka tas ir pārbaudāms, tajā ietverta privātā «atslēga», ar kuru tiek parakstīts dokuments, un publiskā «atslēga», kas ļauj pārbaudīt paraksta legalitāti un to, ka paraksts nav viltots. Tā ka iespēja pārbaudīt ir vienkārši zināšanu un pieredzes jautājums.
Piekrītat viedoklim, ka pēc iespējas plašāk ieviešot e-rēķinus un kopumā - e-pārvaldi, iespējams mazināt pelēko ekonomiku?
Principā jā. Te ir interesants piemērs no Krievijas pieredzes. Tur pirms dažiem gadiem ļoti precīzi tika definēta e-rēķinu aprite uzņēmumu vidū. Ņemot vērā, ka Krievijā ģeogrāfiski ir ļoti lieli attālumi, bet par vietējo pastu stāsta daudz anekdošu, tad tur e-rēķini izplatījušies diezgan plaši. Ja jāsūta rēķins no Pleskavas un Vladivostoku, skaidrs, ka vislabāk to sūtīt elektroniski. Arī varbūtība, ka rēķins ātri nonāks pie saņēmēja, tad ir augstāka. Krievijā ieviestā e-rēķinu aprites sistēma arī paredz, ka izsūtītais rēķins, kad tiek saņemts, automātiski «atzīmējas» jeb, kā mēdz teikt, «postējas», turklāt rēķins atzīmējas arī nodokļu inspekcijā. Ja informācija par rēķinu automātiski nonāk nodokļu inspekcijā, tas nozīmē, ka pievienotās vērtības nodokļa auditu var veikt automātiski. Skaidrs arī, ka uzņēmums, kuram gada laikā neviens rēķins nav atzīmējies, ir aizdomīgs, rodas šaubas, vai šāds uzņēmums vispār veic kādu oficiālu darbību. Iespējams, šāda e-rēķinu aprites sistēma izplatīsies arī citās valstīs.
Jūsu pārstāvētajam uzņēmumam ir sadarbības partneri vai projekti Krievijā?
Vairs nav. Savulaik bija, bet akcionāri pieņēma lēmumu, ka Krievijas tirgus jāpamet.
Esat ilgus gadus strādājis banku jomā. Kā gadu gaitā mainījušās bankas un klienta savstarpējās attiecības?
Protams, tiek apgalvots, ka bankas un klienta attiecības ir uzticības attiecības. Latvijā tā nav bijis dažādu iemeslu dēļ, bet galvenais iemesls ir vairākas banku krīzes. Problēmas ar dažādām bankām un ar banku industriju kopumā mūsu valstī bijušas pārāk bieži, lai izveidotos īstas uzticības attiecības. Ir jau, protams, izņēmumi, kad banka ir ļoti lojāla klientam vai klients ļoti lojāls bankai, bet tie tad ir individuālajā sadarbībā pamatoti iemesli.
Latvijā iedzīvotāju vidū joprojām ir populāri glabāt uzkrājumus skaidrā naudā. Tas atklājās pirms eiro ieviešanas, kad kopumā milzīgas summas cilvēki iemaksāja bankās.
Tiešām var būt tā, ka summas, ko iedzīvotāji skaidrā naudā glabā mājās, Latvijā ir lielākas nekā citur pasaulē, bet šiem cilvēkiem neko nevar pārmest. Mūsu valsts iedzīvotāju vidū ir daudzi tūkstoši cilvēku, kuri pazaudējuši naudu kādas bankas krīzē, un tas, protams, ietekmē sabiedrībā valdošo noskaņojumu.
Jūsuprāt, iemesli bankas krīzei katrā gadījumā bijuši individuāli, vai var runāt par likumu un banku uzraudzības nepilnībām?
Būtiski ir tas, cik lielas ir uzraugošo institūciju tiesības veikt dažādas kontrolējošas darbības. Banku uzraudzība vispirms ir finansiāla, respektīvi, tiek uzraudzīti bankas finansiālie riski. Principā jāuzrauga arī tas, vai bankā nenotiek kādas nelikumīgas darbības, bet to reāli izdarīt ir daudz grūtāk. Finanšu riskus, kas redzami grāmatvedībā, uzraudzīt ir relatīvi viegli, bet krāpšanos konstatēt - daudz sarežģītāk, jo dokumenti tiek slēpti. Pēdējā slavenākajā bankas krīzes gadījumā tā bija specifiski pašas bankas, nevis finanšu sistēmas problēmu izraisīta krīze.
Jūs domājat Latvijas krājbanku?
Jā, Krājbanku. Ir dažādas diskusijas par to, kas notika ar Parex banku, bet šis gadījums bija pašā finanšu krīzes virsotnē. Par Parex var vēl diskutēt, bet Krājbankas krīze bija specifiski vienas bankas gadījums.
Daudziem iedzīvotājiem un arī uzņēmējiem ir šaubas, vai patlaban ir īstais brīdis ņemt kredītu, jo pastāv bažas, ka kredīts atkal var izrādīties diezgan liels slogs.
Bankas pēc finanšu krīzes arī ir kļuvušas piesardzīgas, un daudzos gadījumos banka ne privātpersonai, ne uzņēmumam, par kura iespējām atdot kredītu radīsies šaubas, nemaz kredītu nedos. Jāatceras, bankas gan dod kredītus, bet arī dažādas summas ir parādā lielākajai sabiedrības daļai - es te runāju par iedzīvotāju noguldījumu. Banku darbinieki brīdī, kad izvērtē kredītņēmēja maksātspēju, domā arī par to, vai spēs norēķināties ar saviem noguldītājiem. Kredītu likmju aprēķinos ir ietverta spēja norēķināties ar noguldītājiem. Gan pēc finanšu krīzes, gan pēc notikumiem ar Krājbanku banku sektorā valdošā atbildības izjūta un bailes pievilt noguldītājus ir pat sakāpinātā līmenī.
Daudz apspriestais «nolikto atslēgu princips» būtu jāievieš?
Pirmkārt, bankām šāda principa ieviešana dzīvi neuzlabos, otrkārt, izskan argumenti, ka grūtāk būs saņemt kredītu mājoklim, līdz ar to šāda principa ieviešana dzīvi neuzlabos arī vienai daļai potenciālo kredītņēmēju. Tas varētu uzlabot dzīvi vienīgi kredītņēmējiem, kuriem būs grūtības kredītu atdot. Ir ļoti loģiski, pamatoti argumenti gan «par», gan arī «pret» šo «nolikto atslēgu principu», tāpēc arī ir tik daudz diskusiju.
Par sevi arī esat sacījis - «latgalietis pēc izcelšanās un būtības». Latgales reģionam šobrīd ir vajadzīga īpaša atbalsta programma?
Domāju, ka nē. Latgalē ir apdzīvotas vietas, kas ir sakoptākas nekā vienā otrā citā Latvijas reģionā. Problēma vispār ir globālāka, respektīvi, ko iesāksim ar izveidojušos situāciju, ka ir Rīga un Rīgas piepilsēta un pārējā valsts teritorija.
Ko tad vajadzētu darīt?
Cilvēki ir orientēti uz universālā risinājuma meklēšanu - domā, atradīs šādu risinājumu un viss būs labi, bet tā jau nenotiek. Esmu secinājis, ka mūsu valsts institūcijas labi strādā mērķiem, kurus definē konkrēts prasību un uzdevumu saraksts - piemēram, iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Bija konkrēts no Briseles atsūtīts veicamo darbu saraksts, kas bija jāpaveic, lai Latvija tiktu uzņemta ES. Uz beigām jau straujā sirtaki tempā paveicamos darbus sarāvām, ķeksīšus pretī visiem punktiem saņēmām un ES tikām. Tāds pats labs piemērs ir eiro ieviešana - arī Latvijai bija izsniegts konkrētu veicamo darbu saraksts. Nevar pat teikt, ka Latvijai vajadzēja ļoti saspringti par šo prasību izpildi cīnīties, un atkal - vajadzīgos ķeksīšus saņēmām, ekonomisko situāciju raksturojošos ciparus - tādus, kā tika prasīts, - sasniedzām un tagad esam eirozonā.
Nākamais mērķis Latvijai varētu būt gana augsta vieta kādā starptautiskajā uzņēmējdarbības reitingā, jo šis mērķis varētu būt ļoti labs motivējošais faktors mūsu valsts institūcijām. Mums, Latvijā, jāapzinās, ka mūsu mentalitāte vai ieradumi nosaka to, ka tieši šāds rīcības modelis - izpildām konkrētas, precīzi definētas prasības - vislabāk strādā, lai mēs nepieciešamos mērķus sasniegtu.